«Es viņu mīlu.» Elīna Gluzunova atklāti par jūtām pret savu bērnu tēvu
Šis gads dziedātājas Elīnas Gluzunovas (īstajā vārdā Elīna Lejniece) dzīvē ienesis daudz jaunu nokrāsu. Sarunā Elīna runāja atklātu valodu par attiecībām ar savu bērnu tēvu, pārcelšanos, skandāliem, jaunumiem mūzikā un sevi pašu.
Pirms kāda laika “Instagram” tu pēkšņi paziņoji, ka ar bērniem pārcēlies no Valmieras uz Rīgu. Pastāsti, kā nonāci pie šāda lēmuma.
LASI ARĪ: Elīnas Gluzunovas (Elīna Lejniece) kailfoto (18﹢)
Šī ideja bija ļoti spontāna. Iepriekšējo mācību pusgadu mēs ar manu jaunāko dēlu trīs četras reizes nedēļā braucām uz Rīgu pie ārstiem, jo viņam atklāja autismu. Mums tas viss bija jāsavieno ar darbu un pārējiem ģimenes locekļiem. Bija ārkārtīgi grūti strādāt par manikīri, darboties Instagramā, vadāt bērniņu tik bieži uz Rīgu no Valmieras un veltīt laiku un rūpes abiem pārējiem bērniem.
Šī menedžēšana paņēma daudz enerģijas. Bija dienas, kad vienkārši gribējās gulēt gultā, raudāt spilvenā un kliegt, cik ļoti man nav spēka, lai arī ļoti cenšos būt stipra.
Pateicoties manas paziņas piedāvājumam, es sapratu, ka varbūt tiešām beidzot ir jādara tas, par ko runāju jau divus gadus, jānomaina vide. Sapratu, ka tā būtu attīstība ne tikai man, bet arī bērniem. Atradu tuvu mājām bērnudārzu, kurā šobrīd iet gan mazākais, gan vidējais dēls. Savukārt meitai atradu skolu, arī netālu no mājām. Tas viss salikās vienā dienā, es sapratu, ka to ir iespējams realizēt.
31. augustā mums vajadzēja ievākties, bet mēs 1. septembrī aizbraucām no Valmieras taisnā ceļā uz bērnu svinīgo pasākumu izglītības iestādēs. Kamēr citi 1. septembrī devās uz kafejnīcu nosvinēt jaunā mācību gada sākumu, mēs to nosvinējām mājās, kravājot mantas un ēdot suši.
Kā esat iedzīvojušies?
Man ļoti pietrūkst draugu un klienšu, viņu man bija daudz, un ar daudzām bijām ļoti sadraudzējušās. Pirmās divas nedēļas gan nebija daudz laika domāt par to, kā jūtos, jo mēģināju saprast ikdienas loģistiku, kā mums nokļūt no punkta A līdz punktam B, kad braukt ar auto, kad ar sabiedrisko transportu. Bija jānokārto vēl dažādas citas formalitātes.
Jāsaka, ka kopumā esam apraduši. Vienīgi maz dzirdu latviešu valodu, es gan ļoti labi saprotu krievu valodu un man pašai asinīs rit krievu tautības asinis. Bija arī kultūršoks, jo esmu dzīvojusi ļoti latviskā vidē. Šeit ir pilnīgi pretēji. Vietējie mani uztver kā savējo. Tomēr visvairāk mani pārsteidz cilvēku neiecietība un tas, ka liela daļa ir nelaipni – veikalos grūstās, pat neatskatās, nesveicinās.
Runājot par bērniem, arī viņi ir apraduši, ir apmierināti. Sākumā, protams, bija bēdīgi, ka draugi ir palikuši Valmierā, jauna skola. Bet adaptācijas periods noritējis ļoti veiksmīgi.
Jauna vide, jauns sākums tev un taviem trim bērniem. Atminoties šova “Ģimene burkā” pēdējo sēriju, kurā piedalījāties, saprotu, ka šobrīd esi vientuļā māmiņa?
Man negribētos sevi saukt par vientuļo māmiņu. Es vientuļā mamma esmu darbdienās, bet brīvdienās mūs apciemo tētis (Artjoms). Ja mēs uzreiz pieķeramies tam, kāds ir mūsu attiecību statuss, tad mēs dzīvojam šķirti. Kopš pieņēmām šādu lēmumu, mūsu attiecības ir kļuvušas cieņpilnas un arī bērnu audzināšana kļuva veiksmīgāka.
Bērni ļoti ilgojas pēc tēta. Godīgi sakot, arī es pa nedēļu paspēju sailgoties pēc viņa.
Mēs esam norunājuši, ka vienkārši skatīsimies, kā būs, šobrīd galvenais mūsu uzdevums ir pēc iespējas labāk uzaudzināt bērnus.
Pareizi saprotu – jūs brīvdienas pavadāt kā pilnvērtīga ģimene?
Brīvdienās viņš ir ar mums, viņš iesaistās, tik tālu viss ir kārtībā. Kā būs nākotnē, to mēs neviens nevaram zināt.
Man daudzas sievietes ikdienā raksta un jautā, kā ir dzīvot vienai ar bērniem. Es teikšu tā, ja viens vai otrs vecāks parādās brīvdienās, tas gluži neaizpilda to vecāka trūkumu darbadienās, tomēr slogs ir daudz lielāks uz viena vecāka pleciem. Raizējamies mēs visas, jo varam izdarīt tikai tik, cik varam. Gan emocionālie, gan fiziskie resursi ir tik, cik ir. Nenoliegšu, ka ir grūti. Mani šobrīd mazliet mulsina mūsu attiecību modelī tas, ka tomēr darbdienās es esmu ar bērniem, mums ir noteikumi darbdienās, bet, kad brīvdienās atbrauc tētis, viņš ir tas pozitīvais tēls, jo brīvdienās tomēr nav tie paši noteikumi, kas darbdienās.
Man vispār ir sajūta: ja starp diviem cilvēkiem ir bērni, tās attiecības tomēr līdz galam nebeidzas. Ja, piemēram, viens vai otrs vecāks vēlas par bērniem rūpēties. Tās attiecības ir visa mūža garumā. Vienam vai otram tomēr tas ir arī kaut kas vairāk par vecāku būšanu, iespējams, tas ir tas iemesls, kāpēc mūsu attiecībām tiek dotas tik daudzas iespējas.
Tagad, kad dzīvojam atsevišķi, esmu sapratusi, ka tas man devis iespēju atplaukt no jauna, atvērt savus spārnus plašāk, vairāk koncentrēties uz sevi. Es pēkšņi tik daudz lietu spēju izdarīt. Arī par vecāku lomu – dienās, kad viss ir labi, esmu tik apmierināta ar šo lēmumu. Un tad, kad pienāk brīvdienas, es tiešām priecājos Atrjomu ieraudzīt.
Sociālajos tīklos gan nevar noprast, ka esat atjaunojuši attiecības pēc pēdējā publiskā skandāla, kad aizgājāt no “Ģimenes burkā”.
Es to neatspoguļoju soctīklos, jo negribu radīt cilvēkiem, īpaši tām sievietēm, kuras dzīvo vienas, ilūziju vai, nedod dievs, pamācību par šādu attiecību modeli. Es negribu teikt, ka tas ir pareizi vai nepareizi, es negribu dot nekādu piemēru. Mēs dzīvē tik daudz kļūdāmies, un es gribu ticēt, ka katrs priekš sevis zinām, kas ir labāk mums.
Ja man jādomā par jaunu attiecību sākšanu, es to nevaru iedomāties. Atkal iet tam visam cauri, pazaudēt to, kas bijis 11 gadu garumā… Jā, mums ir bijušas daudzas un dažādas drāmas, bet šobrīd es vēlos to nolikt pagātnē, atstāt attiecības mazliet otrajā plānā, vairāk ļauties un koncentrēties uz sevi, savu izaugsmi, karjeru. Plāni ir lieli, tā tam vajadzēja būt jau sen.
Šobrīd esmu tajā punktā, kad saprotu, kas esmu, ko vēlos no dzīves.
Aiziešana no šova bija pēkšņa. Raidījuma veidotāji atklāja vairākus nepatīkamus momentus par to, kas it kā noticis jūsu abu starpā, minot emocionālo un fizisko vardarbību. Pastāsti savu medaļas pusi.
Drīz būs gads, kopš tas notika. To dienu es atceros ļoti spilgti. Drāma bija nenoliedzami, mūsu attiecībās tā ir bijusi gan kadrā, gan aizkadrā.
Šis tas tur bija, es gribētu teikt, ka biju viducī tam visam, jo zinu Artjoma viedokli par visu un arī kanāla viedokli. Bija dažas nesakritības, kāpēc viss šis izveidojās, un joprojām neesmu spējusi izanalizēt, jo nelabprāt vēlos atgriezties nepatīkamos momentos. Tā ir tiesa, ka kanāls teica, ka esmu lūgusi nepublicēt konkrētu filmēšanās materiālu.
Nekas patīkams tas nebija. Mēs abi – gan es, gan Artjoms – izveidojām šo scēnu, iespējams, ar kāda palīdzību. Ja tā tiktu pārraidīta, tad tā visvairāk nodarītu kaitējumu mūsu bērniem nākotnē. Es vienmēr esmu tas cilvēks, kurš domā par bērnu interesēm. Un katru reizi, kad cilvēki strīdas, viņi saka “esmu gatavs darīt jebko, lai tas beigtos”. Arī bērni strīdu laikos saka vecākiem ko tādu, ko patiesībā nemaz nedomā. Tieši tāpat arī ir manā gadījumā. Kad esmu emociju pārņemta, nenormāli dusmīga, es vienmēr saku “viss, visam beigas”, bet, kad emocijas norimstas, pieslēdzas saprāts vai neprāts, es domāju, ka ir iespējams kaut ko labot. Tas varbūt ir vardarbīgi pret sevi, jo mēs nekad nezinām, vai tas izdosies vai ne, bet manī vienmēr ir tā ticība.
Vai tā ir mīlestība?
Ja godīgi, es nezinu, kā noformulēt to, kas ir mīlestība. Es zinu, kas ir beznosacījumu mīlestība, kad tu esi gatavs uz visu otra cilvēka dēļ, lai tikai viņam viss būtu labi. To es izjutu tad, kad piedzima mana meita. Es tikai tad sapratu, kas ir mīlestība.
Runājot par to, vai es mīlu Artjomu, jā, es viņu mīlu. Iespējams, tas ir kaut kāds savdabīgs mīlestības izpausmes veids mums vienam pret otru, es nezinu.
Bet, ja man jautā, vai es varu bez viņa dzīvot, tad nē, es nevaru bez viņa dzīvot. Nevaru.
Kaut kur man tā doma ir, ka mēs visu varam salabot. Lai gan mēs esam pilnīgi pretpoli, mums ir trīs lieliski bērni, un es nevarētu iedomāties, ka man šie bērni būtu no cita cilvēka.
Tu esi pieņēmusi Atrjoma uzvārdu kā savu skatuves vārdu. Kāpēc tā?
Gluzunova ir mans skatuves pseidonīms. Kad pirms teju 11 gadiem sagājām kopā, es pieņēmu šo uzvārdu ar domu, ka tas pavisam drīz būs mans uzvārds arī pasē. Kad sākām attiecības, es diezgan ātri paliku stāvoklī ar pirmo bērnu, un katra labi audzināta dāma domā par to, ka ir jāapprecas. Tā nu es šo uzvārdu piekabināju savam vārdam. Es tā visus šos gadus ar to dzīvoju. “X Faktora” laikā es arī sapratu, ka šis uzvārds būtu skanīgāks starptautiski. Uzvārds Lejniece neskan tik labi. Man ļoti patīk arī mans uzvārds, es neslēpju savu identitāti, dokumentos visur esmu oficiāli Lejniece. Cilvēki mani pazīst kā Elīnu Gluzunovu. Ja es tagad nomainītu uzvārdu, tad būtu jautājumu jūra, kāpēc tas tiek darīts, es labāk atstāju kā ir.
Es joprojām ceru uz šo mirkli baltā kleitā pie altāra, tāpēc līdz šim neko neesmu mainījusi.
Publiski izskanējis arī tas, ka esi biseksuāla.
Tas ir jāsaprot tā, ka esmu “open minded” (tulkojumā no angļu valodas atvērta). Viss.
Man nav bijušas ilgtermiņa attiecības ar sievieti nekad. Manuprāt, agrākos laikos ir bijuši momenti ikvienu draudzeņu lokā, kur derību vai kādu citu iemeslu dēļ meitenes savā starpā ir skūpstījušās. Manā gadījumā gan tas bijis mazliet citādāk. Esmu labdabīgi domājoša par jebkādu attiecību komplektāciju.
Man vispār ikdienā raksta ļoti daudz sieviešu, aicinot uz tikšanos. Esmu domājusi kādreiz dzīvē par to, ja attiecības ar Artjomu neizdotos, iespējams, ja es dzīvē satiktu sievieti, kura būtu mans dvēseles radinieks, es varētu būvēt attiecības arī ar sievieti. Nenoliegšu, par to esmu apdomājusies. Man liekas, ka sieviete sievieti saprot tomēr vislabāk.
Es gan nevienu, arī savus bērnus nemācu, ka šāds attiecību modelis ir okey. Manuprāt, katram cilvēkam pašam ir jāsaprot, kas viņam ir vislabākais. Es varu piebilst, ka man ir bijušas attiecības ar sievieti, taču tās nav bijušas ilgtermiņa.
Vēl viens mirklis, kad publiski tiki apspriesta, bija tad, kad estrādes dīva Olga Rajecka par vairākām jaunajām dziedātājām, tostarp arī tevi, izteicās, ka “visas esat pēc vienas šnites”. Tu gan atbildi parādā nepaliki. Tu arī izpildi dziesmas, ko dziedājusi Olga, vai jums abām sanācis dzīvē iepazīties un aprunāties par šo situāciju?
Gribētu likt akcentu, ka arī viņa ir šo dziesmu izpildītāja, nevis autore. Atceros, ka tad, kad iznāca dziesmas “Svētku diena” mana versija pēc “X faktora”, tad viņa ierakstīja komentāru: “Cik var malt vienu un to pašu, sāk apnikt. Jāsāk rakstīt pašai savas dziesmas.” Uz ko es tolaik presē atbildēju, ka to teica Olga Rajecka, kura nav sarakstījusi nevienu dziesmu. Tolaik tā arī bija, bet nu tā vairs nevar teikt, jo viņa ir sarakstījusi dziesmu.
Mēs ar Olgu Rajeckas kundzi esam pazīstamas, kopš ar viņas meitu mācījos vienā kursā Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā. Tolaik gadu pēc mācībām aizgāju prom no skolas un sāku mācības parastā vidusskolā. Tajā laikā es gribēju stāties mini “Eolikā”, un atlasē Olga mani, protams, atpazina. Viņa toreiz teica, ka ar savu izgājienu, aizejot no skolas, es zaudēju savas iespējas muzikālajā jomā. Viņa to teica žūrijas klātbūtnē.
Viņa ir godīga, es to nenosodu. Bet tad, kad mēs ar Artjomu šķīrāmies, viņa bija ierakstījusi komentāru zem kāda raksta: “Ja sit, tad mīl. Elīnai patīk.” Es tai brīdī nodomāju – vai tas ir dīvas cienīgs gājiens? Es pat toreiz biju ielikusi “Instagram” šo ekrānuzņēmumu, bet jau nākamajā dienā šis komentārs bija dzēsts. Nezinu, vai viņai kāds lūdza izdzēst, vai tas bija viņas lēmums.
Es nerakstu komentārus, man tas liekas nepieņemami, ir vai nav cilvēki savstarpēji pazīstami. Šādi komentāri, manuprāt, noteikti nav dīvas cienīgi. Ja runājam par salīdzināšanu un komentāru par to, ka “visas esam pēc vienas šnites”, tad varu teikt, ka neuzskatu, ka izskatos kaut kā ārpus standarta cilvēka kritērijiem. Es arī nekad nekomentēju cita cilvēka izskatu.
Acīs gan nekad neko man nav pateikusi. Ja mēs satiktos dzīvē un ja es izteiktu savu viedokli, tad pieļauju, ka tas varētu beigties ar to – ko es apmēram esmu no sevis iedomājusies. Es saprotu, ka Olgas kundze dzīvē ir daudz sasniegusi savā karjerā, bet minēju jau vairākus piemērus, kur manā virzienā tika raidīta necieņa. Manuprāt, tad, kad sāc komentēt otra dzīvi vai skatīties, kas viņam mugurā, tu nekādā mērā nepalīdzi savai izaugsmei. Es neskatos un neinteresējos, man ir pilnīgi vienaldzīga Olgas kundzes privātā dzīve vai koncerti. Es neesmu cilvēks, kas no zila gaisa sāks skandālu, viņa šo izraisīja, viņa sāka pirmā, bet es nezinu, kāpēc.
Es nesaku, ka nevajag izteikt savu viedokli, vajag, tikai jāpiedomā, kā tu to pasaki. Vai tiešām ir nepieciešams cilvēku aizvainot? Diez vai, tā domāju es.
Tu vairākkārt sarunas laikā pieminēji izaugsmi, vēlmi attīstīties. Pastāsti, kas jauns tavā muzikālajā karjerā.
Mūzikā man viss notiek. Muzicēju privātos pasākumos, es to turpinu ikdienā darīt. Šis ir bijis klusāks laiks ar piedalīšanos publiskos pasākumos, bet tam par iemeslu bija mana dēla veselība. Tas paprasīja visu manu laiku un enerģiju. Es vispār uzskatu – ja tev nav ko teikt, ja ar dziesmu tu nevari garantēt klausītājam emocionālo piepildījumu, ir jāietur pauze.
Vislielākā alga man ir tad, ja redzu, ka koncertā dāmām birst asaras. Man arī pašai birst asaras reizēm uzstājoties, jo tas ir brīdis, kad mana dvēsele ir brīva. Tas ir brīdis, kad es piedzīvoju svētlaimi.
Esmu atradusi menedžeri, mēs sāksim strādāt pie manas koncerttūres. Šobrīd domājam par 10 koncertu ciklu, bet tad redzēs, kā sanāks. Varbūt jau ap Ziemassvētkiem sāks kaut kas notikt, bet, ja ne, tad jaunajā gadā noteikti.
Vai tev pašai ir savas dziesmas?
Man savu dziesmu nav, un, ja godīgi, tad man nav tādas vēlmes rakstīt. Man nav iedvesmas. Kad esmu tam pieķērusies, es tomēr saprotu, ka nē, nebūs, vismaz ne šobrīd. Man patīk, ka to dara cilvēki, kuriem ir talants. Vienam tā ir dziedāšana, citam dziesmu rakstīšana, citam producēšana utt.
Kā tu izvēlies dziesmas, kuras izpildīt?
Dziesmas, kuras es izpildu šobrīd, es izpildu kā kaverversijas. Es ņemu Noras Bumbieres, Mirdzas Zīveres, Margaritas Vilcānes izpildītās dziesmas, kas ir pagājušā gadsimta latviešu estrādes dziesmas. Tā laika dziesmās ir ielikts kaut kas tāds, kas mani ļoti uzrunā. Estrādes mūzikai ir jāturpina dzīvot.
Lielākā daļa dziedātāju, ko tu minēji, dziedāja pārsvarā maestro Raimonda Paula sarakstītās dziesmas. Vai līdz šim esi tikusies ar maestro?
Esmu ar maestro kopā uzstājusies bērnībā Cēsīs. Es toreiz izpildīju vairākas viņa dziesmas, bet pieaugušā vecumā nē, neesam tikušies. Pati neesmu centusies viņu uzrunāt. Es gribētu, bet laikam esmu pārāk lepna. Bet varu teikt, ka laikam mana laimīgākā diena dzīvē, neskaitot bērnu piedzimšanu, būtu, ja man piezvanītu un pateiktu, ka maestro vēlas ar mani sadarboties.
Maestro vispār ir piemērs ne tikai talanta dēļ, bet arī tamdēļ, ka visi zina, kas viņš ir, pasaule zina viņa vārdu, bet viņš nekad nav bijis iedomīgs.
Esmu audzināta tā, ka, neskatoties uz jebkādiem panākumiem, tam nevajadzētu mainīt, kāds cilvēks tu esi. Es ikdienā esmu vienkārši Elīna, kura dzīvo savu dzīvi. Skatuve vai “Instagram” platforma ir mans darbs. Un esmu pateicīga tam, ar kādām vērtībām tiku uzaudzināta. Esmu godīga, un ne vienmēr tas spēlē man par labu, bet esmu ar gaišu skatu nākotnē. Ceru, ka turpmāk par mums dzirdēsiet tikai pozitīvas lietas – gan par mūsu ģimeni, gan karjeru.
