Bijušais Latvijas iekšlietu ministrs alkohola dzeršanas laikā dabūjis Putina plānu uzbrukumam Baltijai
Vasaras atslābums licis nedaudz pieklust pret Baltijas valstīm vērstajai Krievijas propagandai, kurā pēdējā laikā trūkst jaunu vēsmu.
Vietnes “Rubaltic.ru” un “Sputņik” atkal atcerējušās par nepilsoņiem, nu jau runājot vairs ne tikai par “krievvalodīgo diskrimināciju”, bet “sistemātisku slāvu mazākumtautību, tajā skaitā krievu, baltkrievu, ukraiņu un pat poļu, tiesību apspiešanu”, kas esot vērojama Igaunijā, Latvijā un Lietuvā.
Iepriekšminētajām līdzīgā vietne “Riafan.ru” anonīmā rakstā tikmēr apcer Rīgu kā “bedru, pieticīgu algu un skumju galvaspilsētu”.
Rīdzinieki joprojām skumstot pēc Nila Ušakova, kas esot bijis “labākais Rīgas mērs”, taču “kauls Rīgas nacionālistu rīklē”.
Tomēr galvenais Baltkrievijas un Krievijas propagandas spiediens šobrīd vērsts pret Lietuvu, kuras robežām nākas izturēt Aleksandra Lukašenko režīma specdienestu organizētos nelegālo imigrantu uzplūdus.
“Šāva virs galvām”
Propaganda nemaz īpaši necenšas apstrīdēt vai komentēt secinājumus par bēgļu krīzes mākslīgo izcelsmi. Tā neapgrūtina sevi ar teorijām, kā gan cilvēki no Sīrijas, Irākas un Āfrikas valstīm pēkšņi varēja atrasties Baltkrievijā, bet tā vietā nodarbojas ar lietuviešu robežsargu apsūdzēšanu – tie “kā fašisti izturas pret bēgļiem”.
Apstākļi nelegālo imigrantu pagaidu nometnēs Lietuvā līdzinoties “nacistu koncentrācijas nometnēm”.
Migrantiem tiekot liegta medicīniskā palīdzība, viņiem draudot ar fizisku izrēķināšanos, ja tie nedosies atpakaļ.
Atšķirībā no citiem gadījumiem propaganda balstās nevis kādu “troļļu”, bet gan dažāda ranga baltkrievu politiķu, vispirms jau paša Aleksandra Lukašenko, publiskajās atklāsmēs.
Tipiskākais un plašāk izplatītais ir Lukašenko paziņojums Baltkrievijas ārlietu darbinieku sanāksmē apmēram pirms nedēļas par to, ka lietuvieši esot savākuši 26 irākiešu bēgļus, protams, “pārsvarā sievietes, grūtnieces un bērnus”, nostādījuši pie robežas un ar šāvieniem dzinuši pāri.
“Atņēma viņiem dokumentus, saplēsa pases viņu acu priekšā un sabradāja. Apbruņoti. Aizveda uz Lietuvas–Baltkrievijas robežu, nostādīja priekšā kā fašisti, atcerieties – viņi uzbrukumiem ņēma mierīgos iedzīvotājus un sūtīja tos pa priekšu. Lūk, tieši tā viņi nostādīja šos 26 cilvēkus un dzina pāri robežai, šaujot virs galvas. Piekāva. Daži tagad atrodas slimnīcā,” diplomātiem klāstīja Baltkrievijas vadītājs.
Lietuvas robežsargu vadība jau uzsvērusi, ka lietuviešu robežsargi ir pie pilna prāta, un tādus stāstus nosaukusi par absurdu, kas nāk no cilvēka, uz kura vārdiem pat negribas reaģēt.
Tikmēr Lukašenko padotie, atkārtojot šefa tēzes, papildina tās jaunām “detaļām”. Piemēram, Baltkrievijas oficiālā ziņu aģentūra “BELTA” citējusi Baltkrievijas Republikas padomes locekli Elvīru Soroko, kura pavēstījusi, ka bēgļu nometnēs Lietuvā valdot “cietsirdīgas pratināšanas, iebaidīšana, piekaušana, spīdzināšanas, ēdiena un ūdens trūkums”: “Fašisma laiki diemžēl nav aizgājuši vēsturē.”
Baltkrievijas oficiālie mediji ir pilni ar šādām atklāsmēm, un tās izmanto arī Krievijas propagandas kanāli.
“Ziņa” no nekā
Pārsteigumiem var pieskaitīt sastapšanos Krievijas medijos ar itin plaši tiražētu ziņu par Latvijas eksministra Māra Gulbja izteikumiem “Rīga TV24” radījumā “Kārtības rullis”.
Krievijas portāli gan irgodamies, gan ar pretenzijām uz analītiku atstāsta M. Gulbja atklāsmi, ka 2003. gadā viņam Krievijas vēstniecībā bijusi tikšanās ar tā laika Krievijas vēstnieku. M. Gulbis toreiz vēstniekam atklāti esot jautājis, vai Krievijai ir plāns ieņemt Baltijas valstis.
“Protams, ka ir tāds plāns,” atbildējis vēstnieks, kura pienākumus tajā laikā pildīja Igors Studeņņikovs. Gulbja kungs, kā zināms, savās aktīvā politiķa gaitās mēdza pievērst publikas uzmanību ar neparastākiem gājieniem un runām.
Nav jau šaubu, ka Krievijai ir “plāns”, taču brīnīties šoreiz liek kas cits – Krievijas mediji jūlija vidū apcerēja un nopūlējās padarīt par vērā ņemamu pēc būtības marginālu paziņojumu, kas, nekādu rezonansi Latvijā neizraisot, izskanēja pirms trim mēnešiem – 26. aprīlī.
Turklāt tie praktiski bija tikai daži teikumi TV radījumā, kura galvenais temats bija valsts iekšējās drošības stāvoklis saistībā ar futbola aģenta Romāna Bezzubova slepkavību, kad M. Gulbis izteica aizdomas, ka slepkavas varētu būt saistīti ar Krievijas militāristu struktūrām.
Taču Krievijas medijos tagad var izlasīt sekojošo: “Bijušais Latvijas iekšlietu ministrs izstāstījis, kā dzeršanas laikā dabūjis Putina plānu uzbrukumam Baltijai.”
Atkarībā no kompetences un vēlmes padarīt ziņu par vērā ņemamu M. Gulbis saukts te par bijušo iekšlietu ministru, kas viņš bija laikā no 2002. līdz 2004. gadam, te par esošo ministru (!), te par esošā iekšlietu ministra padomnieku (M. Gulbis tika nosaukts par Krišjāņa Kariņa valdības iekšlietu ministra Sanda Ģirģena (“KPV LV”) ārštata padomnieku, taču Ģirģens nav ministrs jau divus mēnešus, un var tikai minēt, cik bieži M. Gulbis šajā laikā darbojies kā padomdevējs).
Variācijas ir arī par to, ko tieši raidījumā pateicis M. Gulbis. Vietne ar zīmīgu nosaukumu “Svobodnaja pressa” no šīs tā saucamās “ziņas” uzbūvējusi krietnu rakstu, aptaujājot arī “ekspertus”, piemēram, kopš atmodas notikumu laikiem Latvijā pazīstamo bijušo Latvijas PSR Augstākās padomes deputātu Viktoru Alksni.
“Ekspertu” tekstos atrodama visa Krievijas propagandas buķete – Baltijas valstis ar šādiem paziņojumiem nākot klajā regulāri, lai pievērstu sev Rietumu uzmanību; rādot Krieviju kā ienaidnieku “Baltijas limitrofu valdības” iedzīvotājiem “skalojot smadzenes”, lai vieglāk kontrolētu sabiedrību, attaisnotu militarizāciju, NATO infrastruktūras veidošanu un tā tālāk.
Savukārt vietne “Argumenti nedeļi” M. Gulbja trīs mēnešus senajā izteikumā saskatījusi Latvijas politiķu nodomu “iebiedēšanas ceļā izspiest no iedzīvotājiem pēc iespējas vairāk naudas”, lai kas ar to arī tiktu domāts…
