Dziedātājas Emi (Sarmītes Jērānes) kailfoto (18﹢)

– 1 –

Pēc šķiršanās no horeogrāfa Šona Ani talantīgā dziedātāja un dejotāja Emi jeb Sarmīte Jērāne (attēlā) 2011. gadā pameta Latviju, lai mēģinātu ar savu talantu savaldzināt ārzemju publiku. Pēc centieniem “izsieties” Spānijā un Anglijā talantīgajai latvietei izdevies gūt milzu popularitāti Libānā.

2011. gada aprīļa intervija

– Mūsu sarunas sākumā minēji, ka pati sev patīc. Vienmēr esi bijusi par sevi pārliecināta meitene?
– Pusaudzes vecumā biju mazliet apaļīga. Tā kā apaļīgums man vairāk aiziet uz pēcpusi, tajā vecumā vienaudži mani diezgan daudz par to apcēla. Arī tagad, ja uzvilkšu apspīlētu kleitiņu, mans dibens uzreiz būs pamanāms (smejas). Taču nu jau man tas ļoti, ļoti patīk. Toreiz, tīnes gados, protams, pārdzīvoju, ka manas formas tiek pastiprināti ap spriestas.
Mazvērtības kompleksu dēļ ievēroju drastiskas diētas, nodarbojos ar sportu un šaustīju sevi pašpārmetumos. Par laimi, tas laiks jau sen ir aiz muguras. Faktiski kā sieviete kļuvu daudz pārliecinātāka, kad iepazinos ar savu tagadējo puisi. Ar Šonu esam kopā jau deviņus gadus. Jau no paša sākumā viņš mani pacēla kā princesi uz pjedestāla. Un ar laiku jau es pati sāku tam noticēt, ka esmu skaista un lieliska. Tagad, starp citu, es vairs negribētu būt pārlieku tieva, jo man šķiet, ka sievišķīgas formas ir skaistas. Laikam arī šai ziņā mani ir ietekmējis draugs, jo viņš nāk no Āfrikas, un arī tur noteikti skaistuma ideāls nav pārspīlēti slaidas sievietes. Šonam patīk, ja ir, kur iekerties.

– Kāds ir tavs vīrietis?
– Ļoti temperamentīgs un emocionāls. Bet tajā pašā laikā neesmu satikusi nevienu tik… Viņš vienkārši ir ļoti labs cilvēks. Saprotošs. Nekad man neko neaizliedz un vienmēr mani atbalsta. Šons mani iedrošina uzdrīkstēties brīžos, kad neesmu par sevi pārliecināta. Šobrīd nevaru sevi iedomāties kopā ar kādu citu vīrieti.

– Esi pazīstama ar Sona vecākiem?
– Jā, esmu bijusi Nigērijā, kur viņš ir uzaudzis. Šonam ir divas māsas. Viena dzīvo Londonā, ir laimīgi precējusies un audzina bērniņus, bet pie otras māsas mēs braucām uz kāzām. Āfrikā kāzas svin trīs dienas, protams, tradīcijas tur ir pilnīgi citas. To vispār nevar salīdzināt! Biju pārsteigta par to, cik viņi ir brīvi cilvēki. Mēs, latvieši, no viņiem varētu mācīties, kā dzīvot bez kompleksiem. Teiksim, viņi var brīvi iet pa ielu un dziedāt. Ja es šeit ko tādu uzdrošinātos darīt, par mani domātu, ka esmu crazy.

– Deviņu gadu stāžs attiecībās… Tas taču ir daudz, vai ne?
– Īstenībā man ir tāda sajūta, ka esam kopā tikai kādus divus gadus, jo mīlestības sajūta starp mums virmo visu laiku. Pirms kādiem četriem gadiem attiecībās bija iestājies panīkums, bet mēs spējām ātri tikt tam pāri. Rutīna var būt, bet nevajag pieļaut, ka cilvēki sāk viens otru uztvert kā kaut ko pašsaprotamu, jo tad attiecībās zūd jebkāda burvība. Mēs jūtamies droši viens par otru, jo laika gaitā esam iemācījušies ievērot robežas, lai otram nenodarītu pāri.

– Ko tu vīrietī nevarētu pieņemt?
– Ja viņš būtu atkarīgs no narkotikām. Noteikti nespētu samierināties arī ar vardarbību. Runājot par uzticību… Man tā ir ļoti svarīga, lai gan apzinos, ka ir situācijas, kad cilvēki paši provocē to, lai otrs spertu sānsoli, piemēram, ignorējot otra vēlmes. Varbūt cilvēkam jau gadiem ir pietrūcis mīlestības, bet otrs attopas tikai tad, kad ir notikusi nodevība. Zinu piemērus, kad sieviete vispār nevar izrunāt ar vīrieti savas vēlmes. Neizbēgami, ka attiecības tādā gadījumā izjūk. Uzskatu, ka attiecību pamatā ir komunikācija, tāpēc ir jārunā, jārunā, jārunā.

– Lai gūtu panākumus šovbiznesā, esi gatava uz visu?
– Ja runa ir par plastikas ķirurģiju…

– Jā, piemēram, krūšu palielināšanu?
– Diemžēl daba mani nav apveltījusi ar ļoti lielām krūtīm. Esmu domājusi par šo jautājumu, un jāsaka, ka varētu piekrist šādam solim, bet tikai tādā gadījumā, ja es jau būtu dzemdējusi bērnus. Protams, par to jau arī nevar pāragri spriest – kā Dieviņš to dzīvi sakārtos, tā būs jāņem par labu, bet ticu, ka likteni mēs izvēlamies paši ar savām darbībām.

– Starp citu, silikona krūtis ir ļoti dau­dzām sievietēm un neviens par to pat neno­jauš. Pamana jau tikai tās, kas ir pārspīlētos izmēros…
– Sabiedrība it kā nosoda tās sievietes, kas izmanto plastikas ķirurga pakalpojumus, bet es pret to izturos demokrātiski – ja vēlas, lai dara. Taču, kas attiecas uz pārspīlējumiem, uz­ skatu, ka šīm sievietēm drīzāk ir psiholoģiskas problēmas, jo, ja sieviete ir harmonijā ar sevi, viņa nekad sevi nepakļaus tādām galējībām.

– Gadu esi nodzīvojusi Londonā. Ko tu sa­ prati tajā laikā?
– Viegli nebija. Bija jau arī pozitīvas emo­cijas, protams. Strādāju ļoti lielā un populārā restorānā par administratori. Restorāns ir trijos stāvos, un, lai gan strādāju par administratori, man arī bija jātīra telpas un jāpaliek līdz pēdē­jam klientam. Darbu sāku deviņos no rīta, tad vienos dienā bija pusdienas pārtraukums un pēc tam atkal darbs līdz divpadsmitiem naktī. Tas bija diezgan nežēlīgs režīms. Ja pēc darba nokavēju pēdējo autobusu, vajadzēja uz mājām braukt ar trīs citiem autobusiem, tādās reizēs parasti gultā tiku ne ātrāk kā piecos no rīta. Šis periods mani tikai vēl vairāk pārliecināja par to, ka dzīvē negribu darīt neko citu kā tikai dziedāt.

– Bet kāpēc tu jau neesi Losandželosā un ar nagiem necinies par savu vietu zem slavas saules? Tu jau pati zini – Latvijā mums ar to šovbiznesu tā pašvaki.
– Man jau sen ir bijusi tāda doma, ka vēlos braukt mācīties uz Losandželosu, un, iespējams, kādreiz to arī izdarīšu, tomēr šis lēmums vēl ir kārtīgi jāpārdomā. Man nav tāds mērķis kļūt populārai tieši Amerikā. Man ir mērķis ar savu mūziku iepriecināt pēc iespējas vairāk cilvēku. Daudz braukāju apkārt, piedaloties dažādos mūzikas konkursos un ceru, ka tas nesīs arī cerētos augļus.

– Bet vai pastāv variants, ka tavā dzīvē parādīsies bērni, būs citas rūpes un tad arī lielās ambīcijas nemanot izkūpēs gaisā? Tu vispār varētu samierināties ar tādu vienkāršu ikdienu?
– Nu nē, tādu scenāriju es savā dzīvē nepieļauju. Ja aproc savus sapņus, tad agri vai vēlu tas viss lauzīsies laukā, neapmierinātība ar dzīvi sprauksies pa visām vīlēm, un tad cietīs arī tuvākie. Cilvēks, kurš nav piepildīts un harmonisks, arī apkārtējiem nevar neko pozitīvu iedot.
Es darīšu 100% visu, lai piepildītu savus mērķus, un, ja tad nesanāks, vismaz būšu mēģinājusi. Lai gan nepieļauju tādu domu, ka nesanāks. Un, protams, arī bērnus es vēlos, jo ģimene man ir ļoti svarīga.

– Tu esi liela optimiste. Tu to optimismu apzināti sevī kultivē?
– Es ļoti daudz sapņoju. Iedomājos par savu mūziku, attiecībām, nākotni. Zini, man tiešām viss ir labi. Katram ir savas sliktās dienas, bet nedrīkst ļaut, lai tās tevi pārņem. Ja jūtos saskumusi vai esmu sliktā omā, pietiek uzlikt labu mūziku, un viss atkal ir kārtībā. Vienkārši katram vajag atrast to, kas ļauj justies labi.

– Bet atgriežoties pie tavām ambīcijām. Vai šovbiznesa producents tevi varētu mīcīt kā mālu, respektīvi, vai tu būtu atvērta dažādām idejām par to, kā tev jāizskatās un jāuzvedas?
– Ja kāds slavens producents man piedāvātu ierakstīt albumu, bet ar tādu domu es tev palīdzēšu, bet tev man kaut kas jādod pretī… Noteikti tam nepiekristu, negultos ne zem viena. Bet, ja man vajadzēs nogriezt matus uz nullīti, es to izdarīšu. Tas ir tikai vizuālais tēls. Producenti ir jāklausa, jo viņi zina, kā pievilināt publiku. Ja vajadzētu, es varētu būt arī provokatīva meitene. Jo šovbizness tomēr ir bizness, tas ir darbs. Piemēram, dziedātāja Bejonsi, kad viņa ir uz skatuves, šķiet, ka pašpārliecinātība līst pāri malām, ka viņa tūlīt mājām jumtus nonesīs, lai gan intervijās viņa atklāj, ka savā būtībā ir kautrīga meitene.

– Kādos brīžos tu kļūsti kautrīga?
– Ja man uz ietas pienāk klāt nepazīstams vīrietis un sāk izteikt komplimentus. Tādos brī­žos nesaprotu kā man uzvesties. Zinu, kā tas ir, kad nemitīgi nāk klāt, grib parunāties, nofoto­grafēties. Man tā ir gandrīz katru dienu. Bet es vienmēr esmu pieklājīga. Ja aizbraucu uz ārze­mēm, tad vispār – labi, ja varu iziet no numu­riņa, jo vīrieši visu laiku nāk klāt. Mamma ar māsu jau smejas, ka vairs ar mani nekur kopā nebrauks, jo tas neesot izturami.