Piecas erotiskas filmas, kuru priekšā nobāl «50 Greja nokrāsas»
Iesakām ieplānot vakaru, kad noskatīties kādu no šīm filmām! Pat bez BDSM atzīmes tās ir daudz erotiskākas nekā visas “50 Greja nokrāsas” triloģijas kopā. Secinājums: erotika ir māksla, ko laikam jau tomēr vislabāk pieprot Eiropas kino..
“Trans-European Express” (1966)
Filmas režisors ir neviens cits kā viens no franču literatūras virziena – “jaunā romāna” (Nouveau roman) – radītājiem, Alēns Robs-Griljē (Alain Robbe-Grillet). Robs-Grijē 60. gados sāka karjeru kino mākslā, un šis eksperimentālais kino viņam atnesa slavu. Erotiskajā trillerī galvenās lomas atveido Žans Luī Trentinjans un Marija Fransa Pizjē.
Filmas nosaukums nozīmē tā laika populāro starptautiskā dzelzceļa tīklu Eiropā.
Sižets: filmā iepazīstam glītu vīrieti, kurš vilcienā no Antverpenes uz Parīzi ved kokaīna kontrabandu. Vilcienā viņš iepazīstas ar prostitūtu Evu.
Vīrietis ir apsēsts ar seksuālām fantāzijām, kas robežojas ar vardarbību, un viņa mēģinājumiem tikt galā pašam ar sevi.
Filmā var vērot elegantu, juteklisku un emocionālu vīrieša un sievietes savstarpējo attiecību “tumšo” pusi. Šis erotiskais trilleris ir labs pierādījums tam, ka intimitāte var būt daudz seksīgāka nekā dažas labas atklātas gultas ainas.
Belle de Jour (1967)
Franču režisora Luisa Bunjuela (Luis Bunuel) filma ar skaistuli Katrīnu Denēvu galvenajā lomā ir psiholoģiska drāma ar gaumīgu erotikas piedevu. Franču filma radīta pēc Džozefa Kesela 1928. gadā sarakstīta romāna ar tādu pašu nosaukumu”Belle de Jour” (Dienas skaistule). “Belle de Jour” ir viena no Bunjuela veiksmīgākajām un arī slavenākajām filmām.
Tā ieguvusi arī “Zelta lauvu” un “Pasineti” apbalvojumu kā labākā filma Venēcijas kinofestivālā 1967. gadā.
Sižets: Severīnai ir ideāls vīrs. Laulība ir veiksmīga un dzīve – stabila, bet, iespējams, tas ir tas, kas galveno varoni pamudina uz neapdomīgu un amorālu rīcību – kļūt par augstas klases prostitūtu.
Protams, viņa var strādāt tikai diennakts gaišajā laikā, par ko no klientiem saņem iesauku “dienas skaistule”.
Attīstoties “karjerai” un piepildoties visām viņas seksuālajām fantāzijām (kas saistītas ar kundzību, sadomazohismu un verdzību), Severīna arvien vairāk mainās pati un arvien rūpīgāk maskē savu patieso “es”, jo neviens neapzinās, ka viņa dzīvo dubultu dzīvi.
Ainas, kas 1967. gadā bija revolucionāri drosmīgas, šodien liks pasmaidīt. Taču filmas galvenā priekšrocība ir tīrais erotiskais sirreālisms pilnīgi bez jelkādas vulgaritātes un, protams, Katrīna Denēva, kas Īva Senlorāna drēbēs, kaut arī dubļaina un sasieta, izskatās pasakaini.
Emanuel (1974)
Erotiskās filmas žanra klasika, kuras pamatā ir tāda paša nosaukuma grāmata “Emmanuelle”. 70. gadu vidū lielu troksni sacēlušais romāns tika izdots ar pseidonīmu Emanuela Arsana, lai “aizsargātu” īstās autores, franču diplomāta, grāfa Luisa Žaka Rolē sievas vārdu. Diplomāta jaunās sievas seksuālie piedzīvojumi Taizemē sabiedrību šokēja tik ļoti, ka auditorija uzreiz viņā iemīlējās. Vēl klīst leģenda, ka patiesais grāmatas autors esot pats grāfs.
Filmas “Emmanuelle” režisors ir Žists Žakēns. Viņa režijas debija ir tieši franču softkora filma “Emanuēla”, kas aizsāka veselu filmu sēriju.
Filmā galveno lomu spēlē holandiešu aktrise Silvija Kristela, kuru arī identificē ar klasisko Emanuēlas lomu. Šī filma tolaik pārkāpa robežas attiecībā uz to, ko tobrīd bija pieņemams rādīt uz ekrāna. Dažādas seksa ainas, grupveida sekss ar svešiniekiem, masturbācija, izvarošanas ainas u.c. šokēja sabiedrību.
Sižets: garlaikota mājsaimniece dodas ceļojumā uz Bangkoku, kur atklāj savas seksuālās fantāzijas un uzkrāj bagātīgu seksuālo pieredzi.
Francijas prezidents Žoržs Pompidū filmu aizliedza demonstrēt, taču pēc varas maiņas filma “atriebās”: aptuveni gadu bez apstājas tā tika izrādīta Parīzes kinoteātros. Tā joprojām ir viena no Francijas veiksmīgākajām filmām un vairāk nekā vienpadsmit gadus tika rādīta kinoteātrī “Triumfa arka”. ASV filma netika cenzēta, bet britu cenzūra atteicās no masturbācijas un atklātajām seksa ainām. Pēc pirmās filmas daļas iznāca vēl sešas, taču nevienai no tām neizdevās pietuvoties pirmatnējai mākslinieciskajā vērtībā.
Lai gan brīvās mīlestības un emancipācijas tēmas mums nav svešas, erotiskā daudzveidība uz Taizemes ceļojuma ainavu fona turpina valdzināt ar neizskaidrojamu šarmu. Kāpēc gan vēl ir vērts noskatīties “Emanuelu”? Jutīsi nostalģiju pēc vieglas mīlestības “franču gaumē” un varēs klausīties apburošo Pjēra Bašelē skaņu celiņu.
Betty Blue / 37°2 le matin (1986)
“Betija Blū” ir 1986. gada franču erotiska psiholoģiskā drāma, kuras režisors ir Žans Žaks Beiniks un kuras pamatā ir Filipa Džjana 1985. gada romāns “37°2 le matin”.
Filmā galvenās lomas atveido Beatrise Deila un Žans Hugs Anglade. Tā bija astotā ienesīgākā 1986. gada filma Francijā.
Sižets: Ekscentriskās, impulsīvās, neprognozējamās un, kā vēlāk izrādās, ar šizofrēniju sirgstošās meitenes Betijas un topošā rakstnieka Zorga kaislīgā romantika rit ļoti spilgti un emocionāli bagāti, taču beidzas traģiski.
Pierādījums tam, ka filma ir uzmanības vērta – tā 1987. gadā tika nominēta “Oskaram” kā labākā ārzemju filma.
Filma meklē atbildi uz jautājumu par to, kas iznīcina varoņus – pati mīlestība, emociju noliegšana vai neremdināms seksuālais izsalkums.
Filmu nudien pavada iespaidīgas mīlas ainas, un to ir pietiekami daudz: periodā, kad Betiju un Zorgu aprij kaisles liesma, viņi dienām neceļas no gultas.
9½ Weeks
9½ nedēļas ir 1986. gada amerikāņu erotiskā, romantiskā drāma, kuras režisors ir Adrians Lains. Galvenajās lomās ir tolaik ļoti populārie aktieri – Kima Beisindžere un Mikijs Rurks.
Sižets: Beisindžere tēlo Ņujorkas mākslas galerijas darbinieci, kurai ir īss, bet intensīvs romāns ar noslēpumaino Volstrītas brokeri Džonu, ko atveido Rurks. Liza ar Džonu iepazīstas nejauši, bet dzirkstele uzšķiļas uzreiz. Džons lēni, bet pamatīgi Elizabeti ieved pavēlnieka un padotās lomās, kas sākotnēji rutīnas nomāktajai Lizai patīk, bet vēlāk, kad jau tiek pārkāptas viņas pašcieņas robežas, paliek par grūtu. Viņa vēlas spēli izbeigt, bet Džonam ir cits plāns.
Filma tika pabeigta 1984. gadā, bet tika izlaista tikai 1986. gada februārī. Filma tika uzskatīta par pārāk “tiešu” amerikāņu skatītājam, tāpēc vairākkārt atgriezās montāžas studijā un visbeidzot tika izlaista kā kases grāvējs. Un tā arī bija “bomba”, iekasējot 6,7 miljonus dolāru!
Filma ir ļoti jutekliska, kaut gan nevar salīdzināt ar Eiropas erotisko kino. Deviņdesmitajos gados šāda veida trilleri bija populāri, tāpēc arī nereti erotiskās ainas savstarpēji kino dublējās – striptīzs pustumsā ar žalūziju ēnu; ledus gabaliņa kausēšana uz partnera ķermeņa; seksa ainas tornī vai augstceltnē; sekss šķērsielā uz trepēm; skūpstīšanās lietū utt. Tas viss tomēr ir erotiski un dzīvē noteikti ir jāpamēģina!
