Rebeka Koha pavisam citā veidolā: Latvijas labākā svarcēlāja par saviem tetovējumiem un attiecībām ar telefonu

Cik kilogramu viena treniņa laikā tu pacel?

Pat nezinu. Kādreiz skaitīju, bet nu jau sen to neesmu darījusi. Parasti mums viens svars jāpaceļ vairākas reizes, un pat īsti nezinu, cik tur kopā varētu būt. Noteikti, ka daudz.

Apmēram kā izkraut preču vagonu…

Jā, uz to pusi varētu būt!

Par ko tu domā, dodoties sacensībās pie stieņa?

Tā īsti laikam neko nedomāju. Parasti tādos brīžos ir stress, taču parasti cenšos ar to tikt galā. Nekādu īpašu paņēmienu, lai koncentrētos, man nav.

Svaru stienis tev ir draugs vai naidnieks?

Noteikti ne naidnieks. Drīzāk draugs, sabiedrotais, kolēģis. Viktors Ščerbatihs mums vienmēr ir mācījis, ka stienis ir jāciena, jo tas ir mūsu darbarīks, ko nedrīkst spārdīt ar kājām vai grūstīt. Kad redzu, ka citi sportisti mēdz stieni nomest vai spert ar kāju, domāju – nu, ko jūs darāt, tas taču ir jūsu darbarīks!

Slavas nasta

Vēl arvien esi vienīgā meitene, kas Latvijā nopietni nodarbojas ar svarcelšanu?

Bez manis ir vēl viena. Nav gluži tik augstā līmenī, taču rezultāti pamazām aug, un jācer, ka būs vēl labāk. Gribētos jau, lai ir vēl kāda meitene, citādi esmu viena pati puišu kompānijā…

Un kā ir būt vienīgajai meitenei puišu kompānijā?

Kā kuru reizi. Bet kopumā droši vien labāk nekā meiteņu kompānijā. Jo nav noslēpums, ka meiteņu vidū mēdz būt visādas intrigas un drāmas. Ar puišiem arī netrūkst interesantu piedzīvojumu, taču ar viņiem runāšana ir konkrētāka un saprotamāka.

Kad Deviņvīri tevi pirmoreiz intervēja pirms diviem gadiem, tu skaitījies jaunā un uzlecošā zvaigzne. Tagad laikam esi vienkārši zvaigzne. Pati arī tā jūties?

(Smejas.) Nē, man nepatīk, ja mani sauc par zvaigzni. Zvaigznes ir debesīs, bet mēs esam tepat uz zemes. Pilnīgi pietiks, ja mani uzskatīs par labu un profesionālu sportisti. Man arī nepatīk, ja, iepazīstoties ar cilvēkiem vai kādā kompānijā, man saka – ā, jūs jau tā zvaigzne… Nē, es esmu tieši tāds pats cilvēks kā jūs; es vienkārši daru to darbu, kas man patīk un ar kuru es ceru kaut ko sasniegt. Būtībā tas ir tieši tāds pats darbs kā jebkurš cits. Man patīk justies vienkāršai, izrādīšanās nav man.

Cik sekotāju tev ir Instagram?

Kad pēdējoreiz skatījos, bija laikam 88 tūkstoši.

Vienkāršam cilvēkam diezgan liels skaitlis…

(Smejas.) Nu, tā jau laikam ir. Bet man tiešām patīk sevi pasniegt kā vienkāršu cilvēku. Jo tad arī citiem ir patīkamāk ar mani kontaktēties un runāties. Es parasti arī cenšos atbildēt uz apsveikumiem un līdzjutēju labajiem vārdiem. Jo cilvēkiem tas ir svarīgi.

Ventspilī, kur dzīvo un trenējies, tevi droši vien visi pazīst?

Ventspilī pazīst gan. Nu jau arī sacensības gandrīz visi sportisti mani zina. Droši vien atpazīstamību dod arī tas, ka sacensību rīkotājiem ir savs Instagram konts, kurā liek labākos sportistus. Taču nav arī tik traki, ka, ejot pa lidostu, cilvēki mani atpazītu. Kaut gan ir bijuši gadījumi, kad nāk klāt un vēlas kopā nobildēties. Kādā cita valstī var pat atpazīt biežāk nekā Rīgā.

Kur svarcelšanai ir visvairāk līdzjutēju?

Droši vien Turcijā. Varbūt arī Itālijā, Spānijā. Amerikā ir diezgan liela interese, jo svarcelšana ir līdzīga krosfitam, kas tur ir populārs. Arī Ķīnā, jo tur svarcēlāji ir populāri.

Kur svarcelšanai ir visvairāk līdzjutēju?

Īstenībā laikam nekur tās nav pilnas. Nav svarcelšana no tiem populārākajiem sporta veidiem – kā futbols vai basketbols. Daudziem droši vien liekas, ka svarcelšanā nav nekādas cīņas. Paši sportisti to savstarpējo cīņu redz – kā viens pieliek kilogramu, bet otrs divus. Taču no malas, ja tu nezini visu šo iekšējo cīņu un redzi tikai to, kā sportists iznāk un paceļ stieni, tas varbūt tiešām neliekas pārāk aizraujoši.

Kurās valstīs sieviešu svarcelšana ir izplatīta?

Turcijā, tagad arī Irānā meitenes ir sākušas piedalīties sacensībās. Irānai šogad pasaules čempionātā bija pilna komanda. Patiesībā tām valstīm, kas piedalās pasaules un Eiropas čempionātos, parasti meitenēm ir pilna komanda – šķiet, septiņās vai astoņās svara kategorijās. Tur ir Itālija, Spānija, Francija, Turcija, Ķīna, Kolumbija, Venecuēla…

Kas notiek tuvākajos kaimiņos – Lietuvā un Igaunijā?

Apmēram tas pats, kas pie mums, arī maz meiteņu piedalās sacensībās.

Telefons un klavieres

Kādā intervijā Viktors Ščerbatihs stāstīja, ka ar meitenēm esot grūtāk strādāt nekā ar puišiem. Nav grūti uzminēt, kuru tieši meiteni viņš bija domājis…

Es viņam piekrītu – nav viegli ar meitenēm! (Smejas.) Es jau pati jūtu, ka, kļūstot pieaugušākai, man parādās pašai savs viedoklis un reizēm gribas treneriem iebilst. Puiši tādos gadījumos parasti klusē, bet es gan mēdzu strīdēties un diskutēt par to, ko varbūt treniņos darīt citādāk. Es laikam esmu spītīgāka, un treneriem vairāk nākas pacīnīties, lai panāktu to, ko viņi ir iecerējuši. Bet tas jau normāli – vajag taču viņiem arī pacīnīties, ne tikai mums, sportistiem! Un beigu beigās parasti kopā nonākam pie rezultāta.

Vēl Ščerbatihs šķendējas, ka jūs visi pārāk daudz “sēžat” telefonos…

Jā, tā mums ir populāra tēma… Nezinu, var jau saukt to par atkarību, taču es bez telefona iztikt nevaru. Ja esam nometnē, atslodzei vajag paskatīties kādu filmu vai seriālu. Kaut muļķīgu video, jo citādi tev galva visu laiku ir aizņemta tikai ar darbu un stieni – jāceļ, jāceļ, jāceļ! Paskaties kādu muļķīgu video vai spēli uzspēlē – un uzreiz garastāvoklis uzlabojas. Jā, gadās, ka aizsēžos ilgāk, nekā vajadzētu, taču nav jau tā, ka tas notiktu katru dienu. Nedomāju, ka telefonam būtu tikai mīnusi vien, ir arī plusi. Man šķiet, ka domstarpības mums vairāk rodas tāpēc, ka treneris ir citas paaudzes cilvēks un tiešām nevar saprast – nu, ko jūs varat darīt tajā telefonā!

Pieminēji, ka diezgan nopietni esi apguvusi klavierspēli. Tagad klavierēm laika vēl pietiek?

Oi, pat neatceros, kad pēdējo reizi sēdēju pie klavierēm! Jo ļoti bieži esam izbraukumos un ārpus Latvijas. Kaut ko jau es varu iemācīties, taču, ja to neatkārtošu, drīz vien aizmirsīsies. Grūti pa vidu starp treniņiem iemācīties kādu lielāku skaņdarbu. Pavisam es klavieres neesmu aizmirsusi, taču patlaban tās palikušas otrajā plānā.

Vaļaspriekiem laika vispār atliek?

Ir brīži, kad var atļauties vieglāku režīmu, tad arī varu kopā ar ģimeni kaut kur aizbraukt un atpūsties. Problēma tā, ka svarcelšanā sezona ir visu gadu. Visu laiku jābūt uz strīpas. Maksimālais, ko vari atļauties, – paņemt nedēļu brīvākā režīmā. Mēnesi noteikti nē, jo tad būtu šausmīgi grūti tikt atpakaļ formā.

Avots: kasjauns.lv