Imanta Kalniņa mazmeitas – teātra horeogrāfes Lindas Kalniņas intervija

– 1 –

Linda Kalniņa, košā teātra horeogrāfe, režisora Džilindžera bijusī asistente, režijas studente. Šogad viņa ielēkusi reibinošā avantūrā – galvenā loma erotiskajā filmā “Ēkstāze”.

– Vai Eliass pie Efejas arī romānā pirmo reizi atnāk ar vīnu?
– Es, godīgi sakot, neesmu to lasījusi.
– Es zinu!
(Smiekli.) Man ir mana interpretācija par stāstu, šo sievieti un attiecībām. Mēģināju to ielikt savā lomā, izvest savu trasi.

– Pirms tu stāsti par trasi, izteikšu komplimentu. Par to, ka centies savu varoni padarīt pieejamāku, mazāk āriš­ķīgu. Kā pati saki, centies novilkt pie zemes. Kāpēc tas bija nepieciešams?
– Zinu, ka sievietes ar šādām toksiskām attiecībām eksistē. Man bija svarīgi pa­ņemt lielāku amplitūdu, lai katra sieviete sevi var ieraudzīt. Arī tā, kura nevar at­ļauties braukt uz Bali. Ja sieviete, kuru spēlēju, būs ārišķīga, stāsts var pazust. Ar režisoru, protams, to pārrunāju. Viņš
neiebilda un pat priecājās.

– Teikšu godīgi, vēl neredzot filmu, tandēms – Džilindžers un Račko (tagad Gleitnere) darīja ļoti piesardzīgu…
– Protams, es saprotu! Divi drosmīgi, skandalozi cilvēki, kuri runā par tēmām, par kurām daudzi nerunā. Daudziem ir pre­tenzijas, bet izrādes skatās un grāmatas lasa daudz cilvēku.

– Es nelasu…
– Es arī nē (čukstus)… Bet var patikt vai nepatikt, tomēr nevar noliegt, ka tas ir fe­nomens un drosme. Karīna sarakstījusi sep­tiņas grāmatas, kuras ir vienas no visvairāk lasītajām. Ja kāds viņai pārmet, lūdzu, ej un uzraksti pats!

– Iesāku lasīt pirmo grāmatu un sapra­tu – tik daudz klišeju, samākslotības. Tev nešķita, ka scenārijs, sižets filmu velk uz leju?
– Tā es noteikti negribu teikt. Jo mana loma bija ļoti izprotama. Jo vairāk pie tās strādāju, jo vairāk sapratu, cik ļoti tas ir atpazīstams.

– Noskatījos filmu divas reizes!
– Tev jānoskatās seriāls! Sākotnēji scenā­rijs bija domāts seriālam. Filma ir pašpietiekama, bet seriālā ir daudz paralēlo līni­ju, kas paskaidro filmā notiekošo. Manai omei, piemēram, ļoti patīk tieši seriāls.

– Vairākās recenzijās par filmu ir diezgan jaudīga kritika.
– Bet man ir komentārs par šo. Prieks, ka tam pievērš uzmanību. Tas jau ir labi. Bet kritikai jābūt objektīvai, jo «patika vai ne­patika» ir tik subjektīvs vērtējums. Pateikt, ka tā dzīvē nenotiek, arī ir klišejiski. Es bieži lietoju teicienu – ja to uzliktu uz skatuves, neviens neticētu, jo dzīvē notiek tik neticamas lietas.
Man patīk skarba kritika, bet ar to esmu ļoti piesardzīga. Ir lietas, par kurām iesmaidu, jo man šķiet, ka Latviju pārņē­mis interesants feminisma vilnis.
Esmu aizņēmusies vārdu, ko man iemācī­ja, – vumenisms. Absolūti esmu par sievie­šu tiesībām, bet nevajag vienmēr nonieci­nāt vīrieti vai iedot sievietēm pārcilvēcisku spēku.

– Ar ko vumenisms atšķiras no feminis­ma?
– Vumenisms neizslēdz to, ka sieviete drīkst gribēt sev blakus vīrieti, drīkst izvē­lēties negribēt visu darīt viena, drīkst vilkt ne tikai bikses, bet arī kleitas un mežģī­nes un dzīvot mazliet maigākā pasaulē, nekāpjot vīriešu pasaulē.

– Tu esi vumeniste?
– Noteikti! Simtprocentīga!

– Vai recenzijās saskatīji feminismu?
– Tas man lika par to aizdomāties. Domāju, ka sieviete drīkst būt visāda, bet sievišķīga sieviete nav klišeja vai oldskūls. Manuprāt, sievišķīgu sieviešu paliek arvien mazāk, tāpēc arī vīrišķīgi vīrieši ir arvien retāka parādība. Viens no iemesliem, kāpēc bija vērts piedalīties filmā? Sociālajos tīk­los man gandrīz katru dienu pienāk ziņas no sievietēm. Vecuma grupā no 30 līdz 45. Simpātiskas sievietes raksta – jā, es esmu Efeja, ar mani tā ir noticis. Pat ja būtu uzrakstījusi tikai viena, saprastu, ka bija vērts. Pēc seriāla iznākšanas šādas atklātas un godīgas ziņas pienāk joprojām.
Nesen viena uzrakstīja, ka aizgājusi no turiga vīra pie mākslinieka, kurš solīja lielu mīlestību. Un tad sapratusi, ka viņas dzīve salauzta, viss bija jāsāk no nulles. Efejas stāsts ir par mīlestības meklēšanu.

– Viņa meklē mīlestību vai kaisli?
– Pamatā noteikti mīlestību. Un alkas pēc kaisles jau ir alkas pēc pieņemšanas. Un pieņemšana ir mīlestība.

– Kādu nosaukumu tu liktu filmai?
– Man ir iepaticies vārds – ekstāze. Palikšu pie tā. Tas vārds it kā salūst – uzšaujas, bet zini, ka izšķīdīs.

– Kura Tērbatas ielas kafejnīcā Džilis tevi uzrunāja?
– Ezītis miglā.

– Viņš piedāvāja, un…
– Es sāku smieties. Cilvēks sajucis prātā. Piedāvā, zinot, ka neesmu profesionāla aktrise. Viņš ir riskētājs, bet šis bija super­liels risks. Viņa debijas filma…
Tā nebija apvārdošana. Es palūdzu 24 stundas pārdomām. Teicu – ja piekri­tīšu, viņš mani izvedīs cauri procesam, turot pie rokas. Un man būs tiesības uzdot 150 stulbus jautājumus.
Tajā dienā man bija nopietns režijas eksāmens, tāpēc gandrīz neatnācu uz tik­šanos, bet sapratu, ka tas ir ļoti steidzami.
Pēc eksāmena piezvanīju mammai, viņa jau pieradusi pie manām ekspresīvajām idejām. Mamma teica – ja tu to gribi, dari!

– Efejas lomai sākumā bija paredzēta cita aktrise. Vai zini, kura?
– Protams, bet neteikšu.

– Atteikums saistīts ar erotiskām ainām?
– Domāju, ka nē, bet tas ir mans pieņē­mums.

– Ekstāze ir pirmā Latviešu filma, kurai pieaicināta erotisko ainu konsultante.
– Ieva Norvele kādā podkāstā stāsta, ka lī­gumā pikantās ainas tika atrunātas… Protams. Man bija brīvība – jebkurā laikā varēju teikt, ka es šo negribu. Un arī bija tādi brīži, kad teicu – es to negribu darīt!

– No kā tu atteicies? Ieva vienu ainu minēja, bet saki savu versiju!
– Hm… atteicos kadrā imitēt minētu! Man šādas epizodes kino liek justies neveikli.

– Tu atteicies arī no vibratora.
– Ā, jā. Teikšu godīgi – tas bija tik dī­vains. Tu jau ar vīrieti spēlējies, nevis obligāti sevi apmierini. Es nekad mūžā ar to konkrēto aparātu tajā situācijā tā nedarītu, tāpēc teicu nē. Nevaru sev to attaisnot.
Intimitātes koučs – tas noteikti ir bonuss. Ja es būtu režisore šādai filmai un, ņemot vērā to, kas notiek pasaulē ar vi­siem “me too”, arī ņemtu kouču. Jo tad ne­ viens no zila gaisa nevar izdomāt kaut ko par necenzētu rīcību no kolēģiem.
Diemžēl sievietes mēdz arī daudz ko iz­gudrot, iegāžot vīriešus un situācijas, ku­ras tiešām sievietei bijušas traumatiskas, padarot par mazvērtīgām. Līdz ar to mūs­dienu pasaulē kouča klātesamība ir drošība visām iesaistītajām pusēm.

– Tu esot precīzi zinājusi, kur tev pieskarsies.
– Zināju, bet man patīk improvizāci­ ja. Eduardu pazīstu no skolas laikiem. Vienojāmies – ja es mazliet paimprovizēju, lai nebaidās…

– Ainu ar ledus gabaliņiem izdomāji tu.
Es to iedomājos, aizgāju pie Ievas, sa­skaņoju ar Džili, apspriedu ar Eduardu, vai viņam tas būtu ok. Mēs diezgan daudz uz vietas improvizējām.

– Starp citu, Eliass Efeju jau filmas sā­kumā brīdina: «Tev pavisam noteikti vajadzētu baidīties!»
– Viņš brīdina ar visu savu izturēšanos. Kad pirmo reizi iegājām Eliasa studijā, operators teica: «Klausies, tur bija tik daudz sarkano karodziņu: dīvāni, sienas, gleznas – viss bija sarkanā krāsā! Bet Efeja neko neredz.»

– Gaisotne tiešām – maucīga…
– Tā filmēšanas diena, kurā filmējām bal­līti Eliasa studijā, bija interesanta. Nevar teikt, ka biju ļoti lielā sajūsmā. Tu neiz­bēgami psiholoģiski ej līdzi sevis izveido­tajam tēlam. Aina, kur mani sazāļo, emo­cionāli nebija superviegla. Bet man tiešām vizuāli ļoti patīk tas, kā tā sanākusi.
Operatoram Ritvaram teicu – uztaisi manu tuvplānu kā Monikai Belluči. Man ļoti mīĻa ir Gaspara Noē filma Irréversible. Belluči tur ir 10-12 minūšu aina, kur viņu tunelī izvaro. Un visu šo laiku viņu filmē frontālā kamera. Manuprāt, tie ir ģeniālā­kie kadri kino vēsturē.

– Kāpēc erotiskās ainas dēvē par horeo­grāfiju?
– Tā noteikti ir horeogrāfija. Ņemot vērā, ka pati esmu horeogrāfe, tie ir reāli kustī­bu mēģinājumi. Mūsu gadījumā 80 procen­ti pirms tam tika iestudēti. Diezgan labi zinām, kur ejam, kur apstājamies, kā un ko darām, nonākot reālajā vidē,.. Fiziski un emocionāli man tas bija pat vienkāršāk
nekā ainas ar dziļu emocionālu plosīšanos.
Mums bija superīgi operatori – Jānis Eglītis un Ritvars Buka. Uzticējos, viņi mani ļoti juta.
Parasti filmēšanas laukumā ir 15-20 cil­vēku, bet erotiskajās ainās bija tikai galēji nepieciešamie cilvēki – operatori, režisors, skaņotājs, intimitātes koučs… Tas bija slēgtais sets.

– Amizanti, ka iepriekšējā reize, kad kopā ar Eduardu spēlēji, bija luga Sprīdītis,
– Tas bija Valdorfa skolā, viņš mācījās pā­ris klases augstāk. Es biju Sīkstuliene, bet vairs neatceros, kas bija Eduards.

– Viņš tagad varētu būt sieviešu elks un mīlulis.
– Noteikti. Simpātisks, jauns aktieris, vi­ņam ir foršas lomas Valmieras teātrī. Par mani un viņu cilvēkiem viedokļi dalās, bet tas ir normāli. Nevar būt viens vīriešu tips visām sievietēm un sieviete, kura der un patīk visiem vīriešiem.

– Viņa varonis taisās precēties ar Efejas māsu, bet siekalojas gar Efeju.» Tāds ķīselis.
– Dzīvē šādus scenārijus esmu redzējusi pietiekami daudz.

– Lai gan dažās recenzijās tiek slavēts Efejas draudzenes tēls, tieši viņa Efeju pagrūž Eliasa virzienā…
– Tas draudzībās ir trakākais, nekad nevar zināt, kas tiešām draugam būs kā palīdzī­ba. No vienas puses, draudzene grib labu, bet neredz Efejas sarkanos karodziņus, ka viņa izslāpusi pēc mīlestības, ne vienas nakts sakara.

– Tev pašai ir sarkanie karodziņi?
– Ir, bet nekonkrēti. Es neesmu kategoriska.

– Tev ir bijusi postoša kaislība?
– Jā, pirmā mīlestība, kura sākumā bija skaista, pēc tam postoša. Tu esi jauns un laikus nemāki aiziet. Jaunībā kārtīgi atrau­jies, tad dakterējies. Man bija, no kurienes šai filmai paņemt pieredzīti.

– Cik ļoti tas, ko tu spēlē, saskan ar tevi?
– 50 pret 50. Viņa ir maigāka, trauslāka. Lielā atšķirība – Efeja jaunībā apprecējās, es nē. Viņa ir pieradusi, ka visu laiku bla­kus ir vīrietis. Es nē. Man bijuši dažādi periodi. Ir bijis pietiekami ilgs laiks, kad esmu viena pati. Pat ne domās vīrietis nav klātesošs. Efeja diemžēl tik ļoti iekrīt…

– Tevi tā nepaņemtu.
– Vismaz neievilktu tādā bezdibenī.

– Tu esi pašpietiekama?
– Noteikti. Pašpietiekamība, kad esi ar kādu kopā, ir pat svarīgāka nekā tad, kad esi viens. Es negribētu izšķīst.

– Bet ja iemīlies? Tu taču esi mīlējusi?
– Nu, protams! Visādi ir bijis. Es runāju par ideālo scenāriju, par kuru ir vērts do­māt. Par iemīlēšanos un skatu no malas.

– Varbūt tev vīrieti nemaz tik ļoti nevajag.
– Vispār tā nevajadzētu būt, ka mums kādu vajag. Ir forši, ka ir, bet vajadzība ir slikts vārds. Kopā ir jautrāk un drošāk – tā es to formulēju. Negribētu būt kopā ar vīrieti, kuram ir vajadzība pēc manis. Vajadzība ir toksiska vide. Mīlestība, ma­nuprāt, ir kas cits, nevis vajadzība.

– Tad jau frāze bez tevis nevaru dzīvot skan…
– Nu šausmīgi. Tā nedrīkstētu būt.

– Tāpēc teici, ka varētu viena palikt?
– Tā es neteicu, es teicu, ka varētu neap­precēties. Pēdējos četrus gadus bijis trans­formācijas posms, kurā esmu satikusies ar sevi. Esmu pusē uz savu centru. Jo centrs ir konkrēta pilnība.

– Kādā žurnālā esi teikusi, ka vīrieši ir tava slēptā zona. Kāpēc?
– Tā ir mana privātā dzīve. Pasaule kļu­vusi tik ļoti publiska, atvērta un visiem pieejama. Tuvajai zonai jāpaliek pie se­vis. Publiski pāri ar tādiem skandāliem šķiras. Ja pirms tam uz ārpusi rāda tādas ilūzijas, nav jābrīnās, ka šķiršanās ir dubultsāpīga. Šie pāri šķiras ne tikai viens ar otru, bet arī ar sabiedrību. Dažreiz šķiet, ka cilvēki, kuri dzīvo attiecībās, jūtas atbildīgi vēl arī par tūkstoš citiem cilvēkiem. Tā ir publiskuma otra medaļas puse.

– Tu šobrīd esi attiecībās ar sevi?
– Vienalga, lai ar ko es būtu vai nebūtu kopā, vienmēr man jāpaliek attiecībās ar sevi. Tas ir nemainīgi – vai es kādreiz pre­cēšos vai neprecēšos, ar desmit bērniem vai bez bērniem, attiecības ar sevi paliek primāras.

– Ja precēšos… Pieļauj, ka to varētu nedarīt?
– Jā, protams! Es taču nezinu, kas dzīvē notiks. Tas nav obligāti manā dzīvē. Vai es vēlētos būt kādreiz sieva? Jā!

– Kas tad ir obligāti?
– Dzīvot tā, lai ir interesanti. Šī fotosesija arī ir eksperiments, uzdrošināšanās.

– Tev bija uzreiz divi fotogrāfi.
– Bet tas ir forši. Laba kombinācija. Sajūta ir absolūti cita. Mika bildēs ir no­skaņa, Sabīne vairāk noķēra manu ugunti­ņu, varbūt pat erotiku. Man tā bija pirmā pieredze, bet superīga.
Es to tiešām iesaku katrai sievietei! Filmēšanās un fotografēšanās ir divas dažādas sajūtas. Kino tu esi darbā, citā tēlā, te biju viena un es pati. Šo es iz­baudīju kā dāvanu man! Es pat gaidu, kad iznāks žurnāls.

– Savulaik kādā žurnālā bija fotosesija ar Leldi Dreimani.
– Mēs esam draudzenes.

– Tu nevari atbildēt Leldes vietā, bet, šķiet, viņa nepiekristu šādai lomai. Varbūt tā ir viņa, kurai sākotnēji loma tika piedāvāta…
– Nē, nē, tā nav viņa. Katrai aktrisei ir savi tabu, un tas ir normāli. To Ieva Norvele mums ir atgādinājusi – tas nekas, ka šodien ir kas paredzēts. Ja jūti, ka tas tev prasa pārcilvēcisku spēku vai tu pēc tam dienas beigās raudāsi spilvenā, tad nevajag. Tas deva drošību.
Gatavojoties filmai, lai pārkāptu profe­sionāli emocionālu barjeru, speciāli skatī­jos filmas ar Holivudas aktrisēm – Nikolu Kidmenu, Penelopi Krusu, visām ir tik skaisti kailskati un daudz… Skatījos un domāju, vai tas ir kas slikts, nepareizs vai neglīts. Nē, tieši otrādi.

– Tas tevi atbruņoja?
– Protams! Tā ir profesija! Bija bailīgi, jo man ir arī ģimenes rāmis, mācos Kultūras akadēmijā. Es nezināju, vai tas kādā veidā ietekmēs.

– Vai nekaitina tas, ka mediji tevi bie­ži piesaka kā Krista Kalniņa meitu un Imanta Kalniņa mazmeitu?
– Vairs jau ne. Kādā brīdī tas besīja, bet – vai es varu tur ko ietekmēt? Nē. Par ģime­ni vienā izdevumā pateicu, tāpēc pieņēmu lēmumu vairāk par to nerunāt. Lai ģime­nes lietas paliek pie manis.

– Par bailīgumu… Reiz, braucot ar auto pa kalnu serpentīnu Itālijā, iebrauci aizliegtajā zonā, tomēr spēji saglabāt mieru.
– Tas ir mans raksturs. Tāpēc varu savā profesijā darīt to, ko daru. Tā ir spēja sa­glabāt mieru. Ja esi vienīgā, kura var iz­vest trīs sievietes dzīvas, tad to arī dari. Protams, bija satraukums, iebraucām tur, kur absolūti nedrīkst. Stāvs kalns, ceļi tāds, ka vieta tikai mazajam smārtam.
Tur brauc tikai moči. Nav, kur apgriezties, nevar tikt lejā, tikai braukt augstāk. Vienā brīdī krīzes punktā bija doma – kāpsim ārā, lai tā īres mašīna paliek. Vēl mazliet stresaināki apstākļi, un es tā būtu izdarī­jusi. Beigās tam kalnam tomēr apbraucām apkārt.

– Tevi dažkārt dēvē par diplomāti.
– Es kaut kā saprotu cilvēkus, jūtu viņus. Tā tomēr arī ir daļa no profesijas. Es mieru mēģinu kultivēt un attīstīt. Miers jau ir laba lieta.

– Vai Džilis ir mierīgs? Un dziļš?
– Gudrs. Esmu ar viņu kopā strādājusi septi­ņus gadus. Cilvēki viņam uzticas. Aktieri gai­da un gatavi mesties piedzīvojumā. To redzu katru reizi, kad aizbraucam uz Liepāju.

– Kā viņš to panāk?
– Viņš ir ļoti godīgs. Nespēlē režisoru, vienkārši tāds ir. Tas ļoti atbruņo.

– Kāpēc Rīgā viņu negai­dīja?
– Tā es negribu teikt. Bija mainīgi apstākļi. Ja tu esi va­dītājs, uz tevi skatās citādi. Rīga un īpaši Daile ir skarba vide. Dažreiz man šķiet, ka to rada pati ēka. Tā pieprasa no­teiktu kārtību.
Šobrīd Džilis Liepājā iestudē izrādi Māja, kurā vīriešiem ie­eja aizliegta, kur esmu kustību horeogrāfe. Nosaukums man ļoti patīk. Būs interesanti.
Mājā dzīvo sievietes, kuras nolēmušas no dzīves izslēgt vīriešus, lai vairāk nebūtu cie­šanu. Bet ierodas jauna mei­tene un sāk viņām to loģiku
spridzināt.

– Kura ir spridzinātāja?
– Kintija Stūre. Viņai labas lomas, forši uz skatuves izskatās.

– Kintija reiz sāka studēt žurnālistiku.
– Bet tagad maģistros studē rakstniecību.

– Pati labi jūties Liepājā?
– Iespējams, es tur nedzīvo­tu visu laiku, bet pāris reižu gadā aizbēgt no Rīgas, no­mainīt bildi, cilvēkus ir ļoti labi. Cits ritms. Ar Liepājas teātri jūtos visvairāk saau­gusi.

– Filma tev parādījusi jaunu ceļu.
– Jā, jo aktrises profesija nebija manā plānā.

– Tu esi interesants tipāžs, atgādini francūzieti.
– Reiz Rīgā kaut ko filmējām, iegāju mazā restorānā – tur tāds foršs žīdiņš, vecs kungs sēž. Viņš skatās un saka – kā­pēc tu runā latviski? Es esmu latviete! Viņš – nevar būt! Izskaties pēc francūzietes!
Neprasi, kādi tieši, bet man galvā ir sieviešu tipā­ži, kurus gribētu izspēlēt. Tie ir sajūtās. No maigām sievietēm līdz kam pretējam.

– Tu pati taču esi maiga un empātiska…
– Pietiekami. Bet otru pusi klāt dod izvēlētā profesija – režija, horeogrāfija. Režija jau ir diezgan vīrišķīgs pasākums. Ātra lēmumu pieņemšana, cilvēku savāk­šana, motivēšana. Tas, ka tagad eju caur kino, ļoti nāk par labu. Pieredzes nebija, bet pamati ir.

– Tagad, kad viss ir garām, sajūta ir…
– Ka man pietika prasmju. Pateicoties režijas skolai, pieredzei teātrī un manam raksturam. Man ir liela pacietība, ļoti lielas darba spē­jas. Varu kaut ko nezināt, nemācēt, bet mana spītība un darbaspēks… Zināju, ka fiziski un emocionāli nesalūzīšu no darba apjoma.

– Tagad ir lielāka vilkme būt aktrisei?
– Kino jā , labprāt filmētos. Man pati­ka. Skolā esmu spēlējusi teātra izrādēs. Nedaudz nogurdina garais iestudēšanas process. Izrādes visu laiku jāspēlē atkārto­ti. Kino viss notiek ātri, ir maksimāla kon­centrēšanās visu laiku.

– Vai nebiedē, ka tev varētu pielipt erotisko lomu aktrises zīmols?
– Godīgi? Nē, nedomāju! Tā nav pirmā lie­ta, ko dzīvē daru. Un, pat ja tā būs, why not? Kāpēc ne?

Ko šī filma tev māca?
– Drosmi, ticību savai intuīcijai, turpināt piekrist izaicinājumiem, darīt nestandarta lietas. Nebaidīties!

– Filmā un fotosesijā tu ķermeniski pielaid sev klāt, bet intervijas mēdz būt intīmākas. Redzu, ka tu tagad domā…
– Aizdomājos… Absolūti piekritu. Kailums nebija apstāklis, par ko domāju, piekrītot filmai. Esmu dejotāja, man darbs tāpat saistīts ar ķermeni.

– Zini, noslēgumā atzīšos – mēs tevi redzam kailu, bet tā īsti tu klāt sev nelaid.
– Tā būs vienmēr! Bet es atbildu godīgi.

– Tu ļoti kaut ko sevī sargā.
– Tas ir apzināti. Tā ir mana privātā zona.

– Tev ir paškontrole, pat vīnu dzerot…
– Protams! (Skaļi.) Nav ar mani tik viegli. Es tomēr trenēta. Saproti, režisora domāšana ir mazliet kā šahistam. Es taču arī tevi vēroju, skatos, kur tu mani velc…

– 1 –