Kā pareizi karsēties pirtī?

Ko dara ķermenis, lai tiktu vaļā no slimības? Paaugstina temperatūru! Ja mēs to darīsim mērķtiecīgi un regulāri, slimības mums nemaz netiks klāt. Tikai kā pirtī pareizi karsēties?



Lai kar­sē­tos, va­jag pir­ti, kas nav pār mē­ru kar­sta un ir ga­na mit­ra. Vis­la­bāk, ja tem­pe­ra­tū­ra ir 60–80 grā­du. Tad ādas po­ras at­vēr­sies un tu la­bi svī­dī­si. Ja tem­pe­ra­tū­ra kāpj pār­i 90 grā­diem, or­ga­nisms sa­prot, ka draud ne­pa­tik­ša­nas, un da­ra vi­su, lai se­vi pa­sar­gā­tu no šķid­ru­ma zu­du­ma. Tu sē­dē­si uz kar­stās lā­vās, ju­tī­sies slik­ti un ne­va­rē­si sa­prast, kā­pēc uz ādas nav ne pi­lī­tes svied­ru. Vien­kār­ši ir pā­rāk karsts!

Sa­mit­ri­ni vi­su augu­mu, iz­ņe­mot gal­vu, – tā tu dod ķer­me­nim zī­mi, ka būs jā­svīst, – un ej pēr­tu­vē iek­šā! Dur­vis pa­ver ti­kai ma­zā sprau­dzi­ņā, lai tiec iek­šā, ne­vis at­rauj līdz galam va­ļā, – sil­tums jā­tau­pa.

Pir­ma­jā sil­dī­ša­nās tū­rē ap­sē­dies uz vis­ze­mā­kās lā­vi­ņas – uz tās ir vis­vē­sāk. Ne­ko īpa­šu ne­da­ri, līdz iz­si­tas pirm­ās svied­ru pi­lī­tes. Tad ej lau­kā no pēr­tu­ves. Ja, esot kar­stu­mā, ne­svīs­ti, bet jau pa­gā­ju­šas piec­as mi­nū­tes, tik un tā ej lau­kā. Tas ne­kas, ka šķiet – va­ri vēl iz­tu­rēt.

! Pir­ma­jā tū­rē no­sē­dēt kar­stu­mā pā­rāk il­gi – tā ir vis­lie­lā­kā un bie­žā­kā kļū­da. Tad or­ga­nisms ātr­i vien sa­ka: viss, es vairs ne­va­ru to izturēt.

Des­mit piec­pa­dsmit mi­nū­tes at­pū­ties pirts priekš­tel­pā, ie­ti­noties dvie­lī vai ha­lā­tā. Ne­cen­ties īpa­ši at­dze­sē­ties – ne­kā­dā ga­dī­ju­mā ne­ej du­šā un ne­lec ba­sei­nā. Ja vē­lies, va­ri past­ai­gā­ties, pa­ru­nāt, pa­gu­lēt, ie­mal­kot zā­ļu tē­ju vai su­lu, bet arī tas nav ob­li­gā­ti.




At­grie­zies pēr­tu­vē uz sep­ti­ņām mi­nū­tēm un at­kal ej lau­kā. Ļauj sir­sni­ņai pie kar­stu­ma pie­rast pa­ma­zām!

Past­ai­gā vai pa­gul­šņā ār­pus pēr­tu­ves mi­nū­tes piec­pa­dsmit.

Šī ir ta­va tre­šā at­grie­ša­nās kar­stu­mā, ta­gad tev jā­iek­lau­sās sa­vās iz­jū­tās. Ja jū­ti, ka tā va­jag, ņem slo­tu un pe­ries. Ja gri­bi ie­sil­dī­ša­nās pro­ce­su pa­ga­ri­nāt, rī­ko­jies tā­pat kā ot­ra­jā rei­zē – pēc sep­ti­ņām mi­nū­tēm ej lau­kā, at­pū­ties un tad at­grie­zies pēr­tu­vē.

Pēc pēr­ša­nās tu gri­bē­si un tev arī va­jag tikt auk­stu­mā. Ja ti­kai il­gi sē­dē­si kar­stu­mā, ta­vi asins­va­di būs pār­mē­ru at­slā­bu­ši un vien­kār­ši sā­pēs gal­va. Tā­pēc jā­tiek auk­stā ūde­nī, lai asins­va­dus at­kal sa­vil­ktu to­nu­sā. Vis­la­bāk, ja tur­pat bla­kus pēr­tu­vei ir ba­seins vai tie­ši aiz pir­ti­ņas dī­ķis, lai ne­pa­gūs­ti at­dzist un no­bī­ties. Kad cil­vēks no kar­stu­ma tiek auk­stu­mā un vi­ņa asins­va­di, kas bi­ja iz­ple­tu­šies, sa­šau­ri­nās, – šis ir mir­klis, kad viņš ie­mī­las pir­tī, jo nu or­ga­nis­mā iz­da­lās lai­mes hor­mons – en­dor­fīns.

Ja vē­lies, va­ri vēl at­griez­ties pēr­tu­vē maz­liet pa­sil­dī­ties. Bet va­ri arī pir­to­ša­nos beigt.

Kad ir īs­tais laiks beigt pir­to­ša­nos?

Ja ir va­kars un tu vē­lies re­lak­sē­ties un nak­tī mie­rī­gi gu­lēt, tad pēc kār­tī­gas iz­kar­sē­ša­nās, pēr­ša­nās un lē­cie­na auk­stu­mā, jū­tot vieg­lu no­gu­ru­mu, do­dies mā­jās ču­čēt.

Ja va­jag pa­nākt ener­ģi­jas uz­rā­vie­nu, tad, par spīti sa­gu­ru­mam, jā­tur­pi­na kar­sē­ša­nās un pēr­ša­nās, vēl­reiz jā­kāpj auk­sta­jā ūde­nī. Tad cil­vēks pa­mos­tas, vi­si pro­ce­si no­tiek uz pil­nu kla­pi, un var kaut vi­su nak­ti de­jot. Tā­tad, ja pēc pirts tev ne­nāk miegs, zi­ni – pirts ir bijis par daudz. Nā­kam­reiz jā­būt pie­sar­dzī­gā­kam.



Avots

Leave a Reply