Izzudušas darba vietas un programmētāji bez ētikas robežām: kādi ir MI draudi un kā tos novērst

Pirms nedaudz vairāk kā gada Sanfrancisko bāzētais uzņēmums “OpenAI” laida klajā savu tērzēšanas robotu “ChatGPT”, izraisot mākslīgā intelekta (MI) “zelta drudzi” un atsākot mūžsenās debates par automatizācijas ietekmi uz cilvēku labklājību.

Bažas, ka cilvēkus varētu aizstāt mašīnas, sākās līdz ar 19. gadsimta industriālo revolūciju, kad angļu audēju grupas, pazīstamas kā ludīti, sāka iznīcināt mehāniskās stelles, kas draudēja atņemt viņiem iztiku. Šo kustību, kas savu kulmināciju sasniedza laika posmā no 1811. līdz 1817. gadam, galu galā apspieda valdības spēki, un tās līderi tika sodīti ar nāvi vai izsūtīti uz Austrāliju.

Taču ludītu argumenti atrada negaidītu (un nedaudz ironisku) aizstāvi slavenā ekonomista Deivida Rikardo personā, kurš savā 1817. gada grāmatā “Par politiskās ekonomijas un nodokļu principiem” apgalvoja, ka “strādnieku šķiras uzskats, ka mašīnu izmantošana bieži vien kaitē viņu interesēm, nav balstīts uz aizspriedumiem un kļūdām, bet gan atbilst pareiziem politiskās ekonomikas principiem”. Savukārt britu ekonomists Naso Senjors ieteica audējiem vienkārši “aiziet no šīs ražošanas nozares”.

Viņi to arī izdarīja; laika posmā no 1820. līdz 1860. gadam 250 000 darba vietu aušanas nozarē beidza pastāvēt. Taču, lai gan mehanizācija galu galā nāca par labu strādniekiem – Apvienotās Karalistes iedzīvotāju skaits un reālie ienākumi uz vienu iedzīvotāju tajā pašā laika posmā vairākkārt palielinājās –, tā negatīvi ietekmēja zirgus, kuru skaits strauji samazinājās, jo vilcieni (un vēlāk arī motorizētie transportlīdzekļi) aizstāja zirgu vilktos transportlīdzekļus.

Kopš industriālās revolūcijas laikiem dominējošais mašīnu atbalstītāju arguments ir bijis, ka, palielinot darba produktivitāti, automatizācija palielina reālos ienākumus, ļaujot vairāk cilvēkiem baudīt augstāku dzīves līmeni bez attiecīga darba vietu skaita samazinājuma. Turklāt atbrīvošanās no garlaicīgiem un apgrūtinošiem darbiem ir ļāvusi mums novirzīt savu enerģiju uz vērtīgākiem darbiem.

Savukārt mūsdienu ludīti uzsver automatizācijas negatīvās puses, jo īpaši tās potenciālu apdraudēt cilvēku spēju nopelnīt iztiku un kopienas. Viņi apgalvo, ka, lai ilgtermiņā gūtu labumu no tehnoloģiskā progresa, ir svarīgi taisnīgi sadalīt ienākumus un varu.

Tādi tehnoloģiju pesimisti kā Martins Fords un Daniels Saskinds apgalvo, ka jaunās tehnoloģijas, piemēram, mākslīgais intelekts, veicinās jaunu darba vietu skaita samazinājumu, kā rezultātā palielināsies nabadzība un “tehnoloģiskais bezdarbs”.

Ģeneratīvā MI uzplaukums un gaidāmā vispārējā mākslīgā intelekta – MI, kas spēj veikt jebkuru kognitīvu uzdevumu, ko spēj veikt cilvēks – parādīšanās ir saasinājusi debates starp tehnooptimistiem un tehnoskeptiķiem. Piemēram, veselības aprūpes nozarē MI sola uzlabotu diagnostiku, augsta līmeņa telemedicīnu, efektīvākus medikamentus un samazinātu administratīvo slogu ārstiem un medmāsām, tādējādi ļaujot atvēlēt vairāk laika pacientu aprūpei.

Šķiet, ka tas atspoguļo dominējošo viedokli starp galvenajiem ekspertiem, ka ģeneratīvais MI drīzāk papildinās, nevis aizstās cilvēku darbu.

Automatizējot mehāniskus uzdevumus, tas atstātu cilvēkiem vairāk laika radošākiem darbiem. Protams, šī transformācija prasīs mūžizglītību, padarot pastāvīgu izglītošanos par nosacījumu ne tikai dalībai darba tirgū, bet arī piekļuvei arvien plašākam tiešsaistes pakalpojumu klāstam.

Līdz ar ģeneratīvā MI parādīšanos bažas ir pārvirzījušās no automatizācijas izraisītā darba vietu skaita samazinājuma uz iespējamību, ka superintelekts varētu sākt darboties uz savu roku, un šīs bažas aprakstītas jau Mērijas Šellijas 1818. gada romānā “Frankenšteins jeb jaunais Prometejs”.

Atsaucoties uz šo viedokli, bijušais “Google” izpilddirektors Ēriks Šmits nesen norādīja, ka, lai gan pašreizējie MI modeļi joprojām ir “cilvēka kontrolē”, pastāv reāls risks, ka kāds no tiem varētu attīstīt “rekursīvas pašpilnveidošanās” spējas, iegūt autonomiju un sākt “pats noteikt savus mērķus”. Viņš brīdināja, ka galu galā “datoru klasteris” varētu attīstīties par “patiesi pārcilvēcisku ekspertu”, kas spēj rīkoties patstāvīgi.

Tā kā eksperti un zinātnieki ar augošām bažām skatās mākslīgā intelekta spēju iznīcināt pasauli, aizvien biežāk izskan aicinājums attīstīt MI saskaņā ar cilvēces mērķiem un vērtībām. Ir divi veidi, kā to panākt. Pirmais ir ierobežot potenciāli kaitīgu uz MI balstītu produktu pieejamību un pārdošanu, kā to ir mēģinājuši darīt politikas veidotāji Eiropā un citviet, ieviešot stingrus noteikumus attiecībā uz tādām jaunām tehnoloģijām kā autonomas automašīnas un sejas atpazīšana.

Viena no acīmredzamām šīs pieejas problēmām ir tā, ka pasaulē, kurā morālais relatīvisms ir norma, ir grūti panākt vienprātību par to, kas ir kaitējums.

Tā kā kļūst arvien neskaidrāks, kam “pieder” saturs, kas tiek uzskatīts par kaitīgu, ir praktiski neiespējami saukt pie atbildības tirgotājus vai pakalpojumu sniedzējus. Turklāt mēģinājumi regulēt tehnoloģiju izmantošanu parasti ir novēloti.

Otrs veids, kā ierobežot mākslīgo intelektu, ir pilnībā ierobežot potenciāli bīstamu produktu izstrādi. Taču ierobežot pieprasījumu ir sarežģītāk nekā piedāvājumu, jo īpaši mūsdienu sabiedrībā, kur konkurences spēki – gan komerciālie, gan ģeopolitiskie – ārkārtīgi apgrūtina tehnoloģisko inovāciju palēnināšanu. Nesen notikušais satricinājums uzņēmumā “OpenAI” ir uzskatāms par piemēru.

Novembrī uzņēmuma valde uz īsu brīdi atbrīvoja no amata izpilddirektoru Semu Altmanu, kā ziņots, bažu dēļ, ka mākslīgais intelekts kādu dienu varētu novest pie cilvēces iznīcības.

Lai gan jau pēc dažām dienām Altmans tika atjaunots amatā, šis skandāls uzsvēra, cik ātri šķietami noderīgas tehnoloģijas var kļūt par eksistenciālu risku. Tā kā straujā komercializācija acīmredzami ņem virsroku pār piesardzību un konkurence paātrina arvien jaudīgāku rīku izstrādi, mākslīgā intelekta izraisīta apokalipse šķiet arvien ticamāka.

Neizbēgams secinājums ir tāds, ka ar mākslīgā intelekta regulējumu vien nepietiek. Taču, ieviešot publiskās debatēs tādus jēdzienus kā neoludisms un pārdale, mēs varētu izveidot politisko un intelektuālo vārdu krājumu, kas nepieciešams, lai mazinātu šo jauno tehnoloģiju radītos draudus.

Piemēram, neoludīti varētu jautāt: kāpēc pārtikušas sabiedrības, kas jau saražo vairāk nekā pietiekami, lai to iedzīvotāji varētu ērti dzīvot, joprojām koncentrējas uz maksimālu IKP pieaugumu?

Viena no atbildēm varētu būt tā, ka trūkst taisnīgas bagātības un ienākumu sadales, kas nodrošinātu, ka ieguvumi no produktivitātes un efektivitātes pieauguma tiek sadalīti plašākā mērogā.

Vēl viens skaidrojums ir tāds, ka tehnoloģija pati par sevi nav ne laba, ne slikta; tā ir līdzeklis mērķa sasniegšanai. Un mūsdienu politiskajā ekonomikā “tehnoloģiskā inovācija” bieži vien ir eifēmisms, kas dod iespēju bagātajiem un ietekmīgajiem novirzīt kapitālu no rūpniecības uz finansēm, tādējādi monopolizējot automatizācijas radītos ieguvumus un mazinot visus pārējos.

Lielbritānijas Lordu palātas loceklis Roberts Skidelskis ir Vorvikas Universitātes politekonomijas emeritētais profesors. Viņš ir godalgotās Džona Meinarda Keinsa biogrāfijas un grāmatas The Machine Age: An Idea, a History, a Warning autors.

Avots: Project Syndicate, 2023