Izģērbies un mirsti! Kāda nozīme «šausmenēs» ir plikumiem?

Reiz dzīvoja sērijveida slepkava, un no viņa bija jāuzmanās tiem, kuri, neko ļaunu nenojauzdami, tumšā, tukšā mājā nodarbojās ar seksu. Apmēram tā risinās notikumi dažās no mūsdienu pamācoši biedējošajām pasakām, kas moderni tiek dēvētas par šausmu filmām. Bet kāpēc šausmenēs par cirvi vicinoša psihopāta upuriem nereti kļūst jaunas, glītas meitenes, kuras tikko atdarījušas krūšturus? Vai tiešām viņu plikumi ir tik asinis dzīslās stindzinoši?

Kā evolucionēja šausmu filmas

American International Journal of Contemporary Research publicētais Viktorijas Prohaszkovas pētījums “Šausmu žanrs” apliecina, ka bailes ir viena no senākajām un spēcīgākajām emocijām. Klausoties, lasot vai vērojot biedējošus notikumus, ķermenī notiek adrenalīna pieplūdums un paradoksālā kārtā mēs jūtamies dzīvāki. Tāpēc šausmu žanrs kļuva klātesošs jau pašos mēmā kino pirmsākumos ar tādām filmām kā 1915. gada ebreju folklorā balstītais “Golems” (Der Golem), 1920. gada “Doktora Kaligari kabinets” (Das Cabinetdes Dr. Caligari) un 1922. gada vampīru šausmu simfoniju “Nosferatu”.

20. gadsimta 50. gados šausmu filmas mainījās un tajās ienāca bailes no laikmeta parādībām, piemēram, “Aukstā kara” (aukstais karš ir stāvoklis, kad nenotiek reāla karadarbība, bet tiek izvērsta spiegošana, ekonomiski vai politiski ierobežojoši pasākumi – aut.). Šādas filmas ir “Ķermeņa sagrābēju invāzija” (Invasion of the Body Snatchers, 1957) un “Neticamais stāsts par sarūkošo vīru” (The Incredible Shrinking Man, 1957), kurā galvenais varonis pēc neveiksmīga eksperimenta sāk rauties mazumā un viņu apdraud visikdienišķākās lietas, piemēram, kaķis vai zirneklis.

Sešdesmitie bija leģendārā šausmu meistara Alfrēda Hičkoka ēra, kurā viņš radīja savus ikoniskos meistardarbus: “Psiho” (Psycho, 1960), “Putni” (Birds, 1960) un “Mārnija” (Marnie, 1964).

Ja runājam par kailumu uz ekrāna, tad aina dušā no “Psiho” ir vērtējama kā ļoti nevainīga un korekta, jo tajā nav nekā grafiska. Kā raksta IMDb, “Psiho” redzams “skats uz sievietes ķermeni no dažādiem leņķiem; ja filma tiek atskaņota ļoti lēni vai iepauzēta, iespējams pamanīt krūts sānskatu un izplūdušu, neskaidru krūtsgalu”.

Septiņdesmitie nāca ar tādiem grāvējiem kā Stenlija Kubrika “Mehāniskais apelsīns” (A Clockwork Orange, 1971), kurā kailuma un seksa bija vairāk un tas bija grafiskāks, piemēram, sievietei tiek atkailināta gan ķermeņa augšdaļa, gan apakšdaļa, kā arī inscenētas izvarošanas ainas. Vēl pirmizrādi piedzīvoja “Teksasas slaktiņš ar motorzāģi” (The Texas chainsaw massacre, 1974), kas neparādīja nekādu nepiedienīgu kailumu – vien izspiedušos krūtsgalu zem drēbēm, un pasaule iepazina arī sērijveida slepkavu Maiklu Maijeru no “Helovīns” (Halloween, 1978), kurš piebeidza pārus, kuri nodevās mīlas priekiem.

Astoņdesmitajos un deviņdesmitajos šausmu kino uzplauka filmas, kas līdzinās asiņainai lopkautuvei ar S&M ainām un atklātiem kailskatiem. Šī tendence ir saglabājusies arī mūsdienās un tikusi pie nosaukumiem: slasher (to slash – iegriezt, sadalīt, šķelt) un gore (gory – asiņains, biedējošs, nepatīkams).

Šausmu filmas no astoņdesmitajiem un deviņdesmitajiem līdz mūsdienām ar visvairāk turpinājumiem un kailskatiem, saskaņā ar Audacy.com

“Piektdiena, trīspadsmitais” (Friday the 13th, 1980 – 2009) triumfē ar divpadsmit filmām un 39 kailskatiem.

Filmu sērijas pamatā ir šķietami nemirstīgā slepkavas Džeisona Vorhīsa parādīšanās slēgtā vasaras nometnē pie ezera, meža ielokā, netālajā pilsētiņā vai morgā tieši piektdienā, trīspadsmitajā datumā. Interesanti, ka viņam raksturīgais aksesuārs – baltā hokeja maska – parādās tikai trešajā filmā. “Piektdiena, trīspadsmitais” tās faniem saistās ar seksu, narkotiku un alkohola lietošanu, un jā – arī gana daudz kailskatiem.

“Atnācējs no elles” (Hellraiser, 1987- 2018) ierindojas otrajā vietā ar desmit filmām un 24 kailskatiem.

Šīs filmas stāsta par kubu, kas atver ceļu uz elli un tajā mītošajiem nešķīsteņiem, kas dzenas pēc cilvēku dvēselēm, kuras spīdzināt sadistiskos eksperimentos. Šo nešķīsteņu vadonis ir Adatgalva – viens no oriģinālāk veidotajiem antagonistiem šausmu filmu vēsturē, kura vārds diezgan labi raksturo ārējo izskatu.

“Nepareizais/Bīstamais pagrieziens” (Wrong turn, 2003-2021) saņem bronzu ar septiņām filmām un 17 kailskatiem.

Bariņš draugu (vai svešinieku) mežā (vai pamestā slimnīcā) kļūst par mērķi slepkavnieciski noskaņotai ģimenei (vai ciltij), kas apdraud viņu dzīvības.

“Piranjas” (Piranha, 1978-2012) – piecas filmas, 16 kailskati

Šī filmu sērija ir vairāk šausmu komēdija, kur darbība pārsvarā norisinās ūdenī, tāpēc skaidrs, ka drēbju ir mazāk, vai nemaz. Slepkavnieciski noskaņotās zivtiņas audumu iznīcina līdz ar miesu.

“Hostelis” (Hostel, 2005 – 2011) – trīs filmas, 14 kailskati. Īstenībā šai triloģijai būtu jābūt pirmajā vietā, jo, ja izdalām kailskatu skaitu ar filmu skaitu, “Hostelis” apsteidz pārējās.

Īsta gore žanra filma, kurā asiņu netrūkst. Filma stāsta par draugiem, kuri ceļo pa Eiropu, un vēlme labi pavadīt laiku un izklaidēties noved viņus konkrētos pagrabos. Pirmā “Hosteļa” producents ir Kventins Tarantīno, kas vien ir daudzsološi, turklāt filma ir daļēji balstīta patiesos notikumos. Idejas pamatā ir šausminošās tradīcijas atsevišķos Taizemes ciematos, kur kriminālie sindikāti jaunus, nabadzīgus cilvēkus aizvilina prom no mājām, solot labi apmaksātu darbu, bet patiesībā izmet arēnās un spiež paciest fizisku un garīgu vardarbību, lai apmierinātu bagāto cilvēku slimās vēlmes vērot, kā cilvēki nogalina viens otru.

“Klusa nakts, nāvējoša nakts” (Silent night, deadly night, 1984 – 2012) – sešas filmas, 14 kailskati.

Ziemassvētki esot miera, mīlestības un saticības laiks, vai ne? Tikai ne tad, ja vectēvs tevi brīdina, ka vecītis soda nepaklausīgos, un pēc pāris stundām tavus vecākus nogalina par Ziemassvētku vecīti pārģērbies maniaks. Tu audz bērnunamā, kur mūķenes tevi cenšas pāraudzināt, piesienot pie gultas par to, ka naktī redzi murgus, ka negribi sēdēt klēpī uz svētkiem atnākušajam Ziemassvētku vecītim vai kļūsti par liecinieku tam, kā pārītis nodarbojas ar seksu. Un tad, kad esi pieaudzis, atkal pienāk Ziemassvētki, posttraumatiskā stresa sindroms liek par sevi manīt, tu uzvelc vecīša tērpu, paņem cirvi, un dodies apgaitā pa mājām. Ho-ho-ho, Priecīgus Ziemassvētkus kārtīgā slasher stilā!

Ko simbolizē kailums?

Galvenokārt jau tā ir ievainojamība – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Kails cilvēks vienmēr šķiet ne tikai fiziski, bet arī garīgi vājāks, līdz ar to kā kulaks uz acs atbilst upura lomai.

Tāpat kailums sabiedriskās vietās joprojām tiek uzlūkots kā tabu, bet ko ar aizliegumiem dara šausmu filmas? Pareizi, tās pārkāpj robežas par to, kas ir un kas nav pieņemami.

Un vēl, ja reiz filma tāpat nebūs rādāma bērniem biedējošo notikumu, grafiskās vardarbības un rupjās valodas dēļ, tad taču pie viena var arī parādīt pārīti kailu krūšu, jo, kā zināms, – sex sells.

Un kas tad ir ar seksu?

“Ir konkrēti likumi, kuriem jāpakļaujas, lai veiksmīgi izdzīvotu šausmu filmā. Piemēram, pirmais likums: Nedrīkst nodarboties ar seksu! Sekss nozīmē nāvi, skaidrs?”

To ir teicis Rendijs Mīks no filmas “Kliedziens” (Scream, 1996) – tēls, kurš bija aizrāvies ar šausmu filmām un lieliski zināja, ka intīmā tuvība šajā žanrā patiešām ir līdzvērtīga nāvei.

Viens no skaidrojumiem par to, kāpēc par upuriem kļūst seksuāli aktīvi cilvēki, ir tāds, ka dzimumaktā iesaistītie ir tā aizrāvušies ar procesu, ka nemana apkārt notiekošo, kļūstot par vieglu mērķi. Kas izklausās loģiski, tomēr kā tas izskaidro to, ka lielā daļā gadījumu pārītis tiek novākts tad, kad viss labais jau ir izdarīts un beidzies?

Rādās, ka slepkavas šausmu filmās tomēr ir ar gana konservatīviem uzskatiem un neatzīst par labu miesiskus sakarus to cilvēku starpā, kuri nav svētajām laulības saitēm sieti.

Uzskatāms piemērs ir šausmu trilleris “Svešais mežs” (Timber falls, 2007), kur antagonisti – reliģiozi fanātiķi šādu viedokli pauž tieši un skaidri, sak, ja neesat precēti, mīlēties ir grēks, un par grēku jāsaņem sods.

Tāds filmas kā paranormālais trilleris “Tas seko” (It follows, 2014) un zinātniskās fantastikas satīra “Šķidrās debesis” (Liquid sky, 1982) veic arī preventīvi brīdinošu funkciju par to, ka neizsargāšanās seksa laikā ne tikai draud ar iespēju saķert STS vai HIV, bet palielina arī izredzes tikt pie nejauka lāsta vai citas galaktikas iebrucēja smadzenēs.

Āri Astera “Midsommera” (Midsommar, 2019) redzamā seksa aina vienādojas ar krāpšanu, un varat būt droši, ka varonis pēc tam savu padošanos kārdinājumam rūgti nožēlo, savukārt “Amerikāņu psihopāts” (American Psycho, 2000) par upuriem cita starpā izvēlas arī pērkamas dvēseles, kas simbolizē netīru miesaskāri, un pēc akta beigām naktstauriņus nekavējas aizsūtīt pie radītāja.

Izrādās, ka baiļu sajūta ķermenī ir līdzīga uzbudinājumam; arī uzbudinājums ir ķermeņa atbilde uz ārējiem stimuliem un atsevišķos gadījumos par šādu stimulu var kļūt adrenalīna pieplūdums, vērojot šausmas, kas liek vienlaicīgi gan iekarst, gan svīst aukstus baiļu sviedrus. Un jo skatītājiem spēcīgāka reakcija uz kinodarbu – paātrināta sirdsdarbība, palielinātas acu zīlītes un sārtums vaigos, jo lielāku popularitāti filma iemanto, jo lielāku peļņu ienes tās veidotājiem. Un tad jau var taisīt turpinājumu…