Šodien krīt okupācijas piemineklis – vēsture, nojaukšana un parka nākotne
Pēc gadiem ilgas šķēpu laušanas par to, vai Uzvaras parkā, Rīgā, esošais padomju laika piemineklis būtu jānojauc, beidzot situsi tā pēdējā stunda – šodien “stabs” tiek gāzts. Pirms jaunatbrīvotā teritorija iegūst svaigu skatu, piedāvājam atskatīties vēsturē – kā tapa Uzvaras parks un tā nu jau kādreizējais centrālais monuments.
Pašreizējā parka teritorija kopš 17. līdz 20. gadsimta sākumam bija daļa no Rīgas nocietinājuma sistēmas Kobrona skansta Pārdaugavas esplanādes, ko aizņēma purvainas pļavas, kuras līdz 1908. gadam bija aizliegts apbūvēt. Parka izveide aizsākās 1909. gadā, gatavojoties 200. gadadienai kopš Rīgas un Vidzemes pievienošanas Krievijas impērijai, un tas tika izveidots kā ainavu parks.
Kārlis Ulmanis savas prezidentūras laikā Uzvaras parkam bija iecerējis iespaidīgas pārmaiņas. Ieceru starpā bija izveidot monumentālo stadionu, kas simbolizētu valsts varenību un savos apmēros ar 25 tūkstošiem sēdvietu būtu pielīdzināms Berlīnes Olimpiskajam stadionam, kurā norisinājās 1936. gada vasaras olimpiskās spēles.
Ulmanis rīkoja atklātu projektu konkursu, kurā uzvarēja arhitektu Frīdriha Skujiņa un Georga Dauges projekts. Tas paredzēja laukumā uzbūvēt vairākus desmitus metru platu Uzvaras aleju ar 60 metrus augstu Uzvaras torni galā – tā virsotnē svinīgo procesiju laikā iedegtu Uzvaras uguni, bet pakājē būtu svētnīca tautas varoņu piemiņai.
Uzvaras alejas labajā pusē plānoja uzbūvēt svētku laukumu parādēm un masu pasākumiem ar tribīnēm un pastāvīgu Dziesmu svētku estrādi. Kā arī bija iecere par velodromu, sporta halli ar ietilpību 10 tūkstošiem cilvēkiem un ostu Āgenskalna līcī.
Vērienīgajām pārmaiņām valsts jau bija savākusi ziedojumus trīs miljonu latu apmērā un sākusi parka labiekārtošanas darbus, taču Otrais pasaules karš grandiozās ieceres atcēla.
Pēc kara, 1946. gada 3. februārī, Padomju vara parkā publiski pakāra septiņus vācu armijas un SS virsniekus. Tā vēsturiski ir pēdējā publiskā nāvessoda izpilde Latvijas teritorijā.
Tāpat pēc Otrā pasaules kara parka teritorijā bija iedzīvojušies mazdārziņi, kurus pamazām sāka likvidēt 1950. gados. Savukārt 1961. gadā Rīgas pašvaldība parku pārdēvēja par PSKP XXII kongresa parku par godu tam, ka šajā kongresā PSRS vadītājs Ņikita Hruščovs pasludināja “komunisma celtniecību”.
1963. gadā parkā veica meliorāciju, izraka dīķi, iesēja zālienu, pārveidoja Mārupītes gulti. Turpmākajos gados par godu ievērojamiem noteikumiem valsts dzīvē parkā arī tika stādīti jauni koki.
Gribēja jau 1945. gadā, bet uzcēla 40 gadus vēlāk
Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas un Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Ministru padome 1974. gadā pieņēma lēmumu par pieminekļa celtniecību parkā – tajā arī tika novietots piemiņas akmens kā apliecinājums iecerei par pieminekli.
1977. gadā izsludināja projektu konkursu, kuram atsaucās 33 autori, no kuriem uzvaras laurus plūca tēlnieki Ļevs Bukovskis un Aivars Gulbis, piedaloties Leonīdam Kristovskim, dizaina mākslinieks Aleksandrs Bugajevs, kā arī arhitekti Ermens Bāliņš, Edvīns Vecumnieks un Viktors Zilgalvis.
Jāpiebilst, ka pirmais Uzvaras parka pieminekļa konkurss notika jau 1945. gadā, bet tas beidzās bez rezultātiem. Tas daļēji skaidrojams gan ierobežoto līdzekļu dēļ, gan tādēļ, ka uzvaru PSRS nesvinēja līdz 1960. gadu vidum.
Līdz šai dienai parkā apskatāmo pieminekli “Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem” cēla no 1982. līdz 1985. gadam – to uzcēla aptuveni tai pašā vietā, kur tika izpildīts pēdējais nāvessods. Piemineklis bija kā apliecinājums valdošajam režīmam un to balstošās armijas varai un spēkam.
Līdzekļus tā celtniecībai ieguva, atskaitot naudu no strādājošo algām. Bija arī labprātīgi ziedojumi. Atklājot jaunuzbūvēto pieminekli, parku atkal pārsauca par Uzvaras parku.
Piemineklis tika atklāts 5. novembrī – uzvaras Otrajā pasaules karā 40. gadadienā. Alegoriskā memoriālā ansambļa centrā tika uzbūvēts 79 metrus augsts no dzelzsbetona veidots obelisks no piecām dažāda augstuma skaldnēm, kuras vainagoja piecstaru zvaigznes, kas simbolizēja piecus kara gadus.
Pēc autoru ieceres, obelisks bija daudznozīmīgs objekts – pēdējais sprādziens, salūts, vārpa, uzvaras ērģeles, sociālisma triumfs. Tiesa, vairums šo nozīmju nebija nolasāmas.
Obeliska pakājē iekala gadskaitļus “1941–1945”, kas simbolizē Otrā pasaules kara periodu no nacistiskās Vācijas armijas iebrukuma Latvijā 1941. gadā līdz Sarkanās armijas uzvarai Kurzemes cietokšņa kaujās 1945. gadā.
Bronzas karavīru grupa bruņucepurēs un ar automātiskajiem ieročiem simbolizēja prieku par uzvaru, bet uzvaras dievei Nīkei līdzīgā plandošā uzvaras karogā tērptās sievietes alegorija bija interpretējama kā Dzimtene – māte. Ideoloģiskās cenzūras dēļ netika īstenota tēlnieka Aivara Gulbja sākotnējā iecere izveidot mātes tēlu ar bērnu rokās.
9. un 10. maija jandāliņš – liktenīgais pagrieziena punkts
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas piemineklis bijis nerimstošu diskusiju objekts – krievu valodā runājošie iedzīvotāji ik gadu 9. maijā pie tā rīkoja Uzvaras dienas svinības ar uzrunām un skaļiem koncertiem, bet lielākā daļa latviešu to uzskatījuši par okupāciju pozitīvi slavinošu monumentu.
Vairākkārt vākti paraksti pieminekļa nojaukšanai. Arī rosināts to papildināt, iekļaujot tajā nelielu vēstures muzeju, pārveidojot par antifašistisko memoriālu u. tml., bet tos noraidīja gan sabiedrība, gan pieminekļa autori.
Lai paustu savu attieksmi pret padomijas pieminekli, tas vairākkārt laika gaitā arī apskādēts. Piemēram, naktī uz 1997. gada 6. jūliju organizācijas “Pērkonkrusts” dalībnieki mēģināja uzspridzināt pieminekļa obelisku, bet tas beidzās neveiksmīgi, bojā ejot diviem no spridzinātājiem. Savukārt 2019. gada 26. oktobrī nezināmas personas ar baltu krāsu uz pieminekļa apmales uzrakstīja vārdu “okupanti”.
Kā zināms, pretrunīgi vērtētā pieminekļa demontāža atkal aktualizējās pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā šā gada 24. februārī, neilgi pēc kura piemineklis tika apliets ar Ukrainas karoga krāsām.
Lai arī sākotnēji šķita, ka tās atkal, visticamāk, būs tikai runas nevis reāli darbi, sava veida pagrieziena punkts pieminekļa liktenim bija 9. un 10. maija norises, kas sašūpoja ne tikai sabiedrības, bet arī valsts un vietvaru noskaņojumu.
Šogad tā dēvētās Uzvaras dienas svinības pie pieminekļa nebija iespējamas, jo Saeima steidzami mainīja likumu, lai aizliegtu publisku 9. maija svinēšanu. Jaunais regulējums paredzēja, ka publiski pasākumi vairs nedrīkst notiks tuvāk par 200 metriem no jebkura padomju armijas vai tās karavīru uzvaru un piemiņu slavinoša pieminekļa, tostarp Uzvaras parkā. Jāpiebilst, ka Saeima arī lēma šā gada 9. maiju visā Latvijā noteikt par Ukrainas cietušo un bojā gājušo upuru piemiņas dienu.
Neraugoties uz svētku aizliegumu, 9. maijā visas dienas garumā uz pieminekļa pusi plūda tūkstošiem cilvēku, lai noliktu ziedus uz pieminekļa pakājē novietotajiem galdiem. Ziedus pēc tam pārkārtoja apsardzes darbinieki. Lieki piebilst, ka liela sabiedrības daļa bija neizpratnē par to, kāpēc šajā dienā pie pieminekļa atļautas jebkādas norises, tostarp ziedu nolikšana.
Savukārt 10. maija rītā sociālos tīklus pārņēma foto un video, kuros redzams, kā ar traktoru tiek “sašķūrēti” un savākti atstātie ziedi. Atbildot pašvaldības rīcībai, visas dienas garumā cilvēki atkal pie pieminekļa nesa jaunus ziedus. Taču savu kulmināciju jandāliņš pie pieminekļa sasniedza dienas izskaņā – vairāki simti sanākušo vienojās dziesmās, dejās un Krievijas pasaules slavināšanā, bet necieņā pret Ukrainas un Latvijas karogiem. Neiztika arī bez bravūras, rupjībām un konfliktiem, ar ko tiesībsargi netika galā.
Šie notikumi panāca ne tikai Marijas Golubevas (AP) demisiju no iekšlietu ministres amata, bet arī paātrināja Saeimas un pašvaldību darbu pie Uzvaras parka pieminekļa demontāžas. Vien divas dienas vēlāk, 12. maijā, Saeima pieņēma likuma grozījumus, kas atcēla juridiskos šķēršļus monumenta nojaukšanai, jo līdz šim galvenais klupšanas akmens pieminekļa likvidācijai bija savstarpējais līgums ar Maskavu, kas paredzēja memoriālo būvju saglabāšanu Latvijā.
Savukārt Rīgas dome 13. maijā ārkārtas sēdē pieņēma lēmumprojektu “Par objekta “Piemineklis Padomju armijas karavīriem – Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem” demontāžu”. Jau tūliņ pēc tam sākās demontāžas sagatavošanās darbi, tostarp piemērotākās metodes un izmaksu apzināšana.
Kā vēstīts iepriekš, pilnīgai pieminekļa demontāžai būs nepieciešami divi miljoni eiro. Visdārgāk izmaksās baseina nosaukšana un aizbetonēšana – tam izlietos gandrīz pusi naudas. Postamentu, tehnisko telpu un pamatu demontāžai nepieciešama piektā daļa finansējuma, bet nedaudz mazākas izmaksas būs teritorijas labiekārtošanai. Paša obeliska un skulptūru nojaukšanai izmantos tikai 7% no visa finansējuma jeb 150 000 eiro. Pārējie izdevumi saistīti ar būvlaukuma ierīkošanu un inženierkomunikāciju pārvietošanu.
Vienlaikus pieminekļa nojaukšanu bez maksas piekritusi uzraudzīt “Sabiedrība par atklātību – Delna”.
Kas nākotnē atradīsies pieminekļa vietā? Rīgas mērs Mārtiņš Staķis vairākkārt intervijās sacījis, ka vietai būtu jākalpo bērniem un jauniešiem. Pagaidām tajā tiks ierīkots sporta un spēļu laukums, lai parkā būtu dzīvība, bet par tālāku teritorijas attīstību tiks apzināts sabiedrības viedoklis.
