ASTRIDA LINDGRĒNE: SAVU BĒRNU AUDZINĀŠANAI VIŅA VIRTUVĒ TURĒJA AKMENI
Pēc šīs Astridas Lindgrēnes runas Zviedrija kļuva par pirmo valsti, kas aizliedza bērnu fizisku sodīšanu. Astrida Lindgrēne ir satriecoša personība. Izrādās, ka viņa bija ne tikai talantīga pasaku rakstniece, bet īstā cīnītāja par taisnīgumu. Viņai nebija bail runāt, un viņā patiešām ieklausījās. 1970. gadā miesas sodi bērniem bija daļa no audzināšanas. Bet Astrida ticēja, ka to var izskaust.
1978. gadā Vācijā, prestižas prēmijas “Pasaules prēmija” pasniegšanas ceremonijā, viņa teica runu, kas zibenīgi izplatījās pa visu pasauli. Vienkāršiem vārdiem viņa teica, ka agresijas saknes, kas piemeklējušas pasauli, atrodamas mūsu dzīves pašos pirmssākumos – bērnībā. Un bērns, kurš saņem pirmo vardarbības mācību no vecākiem, uzskata un tic, ka tikai tādā veidā var atrisināt visas problēmas.
Mēs pilnīgi viņai piekrītam un publicējam fragmentus no viņas runas, kas lika Zviedrijai kļūt par pirmo valsti, kurā ar likumu aizliedza miesas sodus.
Visu šo laiku, kopš cilvēce dzīvo šajā pasaulē, tā nemitīgi cīnās un karo. Mūsu trauslā pasaule visu laiku ir apdraudēta. Vai beidzot nav pienācis laiks pajautāt sev, vai mēs paši katru dienu nedarām kaut ko tādu, kas mūs pastāvīgi noved pie konfliktiem? Kā mēs varam kļūt labāki un aizmirst par pastāvīgu agresiju?
Es domāju, ka mums jāsāk no paša sākuma – no bērniem! Viņi ir tie, kas drīzumā valdīs pār šo planētu, un viņi lems, vai turpināt vardarbību, vai arī dzīvot mierā un priekā.
Es atceros, kā es biju satriekta, kad sapratu: mūs regulē parastie cilvēki, viņiem nav gaišreģu dotību vai pārliekas gudrības. Viņi ir tādi paši, kā mēs, ar saviem trūkumiem un kaislībām, bet tiem ir vara. Kāpēc šie cilvēki pieņem tik sliktus lēmumus? Vai tiešām tāpēc, ka viņi ir ļauni pēc savas būtības?
Es tā nedomāju. Bērns piedzimst ne slikts, ne labs. Kas tad izlemj, vai viņš būs atvērts un laipns vai rupjš un cietsirdīgs vientuļais vilks? Tie esam mēs- viņa vecāki – cilvēki, kuriem vajadzētu savam bērnam parādīt, kas ir mīlestība. Vai arī, paši to negribot, iemācīt viņam pretējo.
Kādu dienu es satiku mācītāja sievu, kura man pastāstīja, ka tad, kad viņa bija jauna, un viņai piedzima pirmais bērns, viņa neticēja sišanai/pērieniem, lai gan bērnu pēršanas sodi tad bija ļoti izplatīti. Bet tad, kad viņas dēlam bija 4 vai 5 gadi, viņš izdarīja tādu palaidnību, ka mācītāja sieva nolēma, neskatoties uz saviem principiem, nopērt savu dēlu ar žagaru- pirmo reizi savā dzīvē. Viņa lika savam dēlam iziet pagalmā un pašam sameklēt sev žagaru.
Zēns ilgi nenāca, un, kad viņš atgriezās, viņa seja bija slapja no asarām. Viņš teica:
“Mammu, žagaru es neatradu, bet sameklēju akmeni, kuru Tu vari mest uz mani.”
Šajā brīdī māte pēkšņi saprata, kā šī situācija izskatījās no bērna skatpunkta- ja mana māte vēlas izdarīt man sāpīgi, tad nav nekādas starpības, kā viņa to izdara, un to var tikpat labi izdarīt ar akmeni.
Mamma iesēdināja dēlu sev klēpī, un viņi raudāja kopā. Viņa nolika akmeni virtuves plauktā kā atgādinājumu, ka vardarbība – tas nav risinājums.
Jūs jautāsiet: ja reiz mēs nesodīsim savus bērnus, mēs izaudzināsim jaunu homo sapienu sugu un viss uzreiz kļūs labs un beigsies kari? Nē, protams. Tikai bērnu rakstnieki var ticēt šādai utopijai. Šai nabaga pasaulei vajadzīga kaudze reformu un pārmaiņu.
Bet mūsu bērni skatās televīziju, viņi redz daudz agresijas uz zemes, un, iespējams, uzskata, ka tas ir vienīgais veids, kā atrisināt visas problēmas. Un mēs tieši tagad, savās mājās, varam viņiem parādīt, ka ir vēl viens ceļš. Un tas ir tas, ko mēs varam izdarīt pasaulei.
Mums visiem nebūtu lieks akmens virtuves plauktā, lai atcerētos: “NĒ VARDARBĪBAI!”
Avots: Adme.ru