Viktorijas Kamazas pikanti foto

Par sevi pārliecināta, koķeta, brīžiem spuraina un ļoti patīkama. Daudzi Viktoriju Kamazu pamanīja kā dzirkstošu reportieri Grīziņkalna sporta kustībā Ghetto Games, kura intervēja nejaušus sporta fanus, rosījās virtuvē ar kādu sportistu, uzdziedāja ar topošo Valsts prezidentu. Tagad viņa ir sporta žurnāliste un kameru Viktorija turpina šarmēt raidījumā Overtime TV. Enerģija no viņas šaujas ārā arī klātienē. Ekspresija varētu būt Viktorijas vairogs… Par sevi pastāvēt viņa prot.

GALERIJA

2016. gada maija intervija

– Dzīvē tu izskaties maigāka nekā fotosesijā.
– Tiešajā ēterā maigāka? Varbūt… Daudzi vīrieši ir teikuši, ka dzīvē izskatos labāk nekā ekrānā. Varbūt tiešajā cilvēki cits citu labāk jūt? Bet ieslēgtas kameras priekšā es jūtos ļoti labi. Ikdienas situācijās, ja vajag, esmu maiga, bet, ja jūtu, ka jāpiedod asumiņš, esmu skarba. Ir cilvēki, kuri mani nekad nav redzējuši skarbu, domā, ka esmu pūkaina pelīte, bet īstenībā… (Smaida.) Man šķiet, ka sievietei tādai arī ir jābūt. Viņa nedrīkst atklāties uzreiz.

– Es tevi pirmo reizi ieraudzīju Youtube pirms pāris gadiem, kad priekšvēlēšanu laikā tirdīji politiķus, kas bija atnākuši aģitēt uz Griziņkalnu tieši pie Ghetto Games parka. Toreiz šķita, ka esi lecīgs zaķis.
– Viss atkarīgs no intervijas. Parasti esmu tendēta uz pozitīvām intervijām, kur var pasmieties, pastāstīt kādu jociņu. Bet ar politiķiem jau nevaru smieties, man vajadzēja veikt konkrēto uzdevumu.

– Ar tagadējo valsts prezidentu gan esi kopā pat uzdziedājusi.
– Tad viņš vēl nebija prezidents. (Smejas.) Vējonis man patiešām šķiet viens no foršākajiem prezidentiem. Ļoti atsaucīgs, nav pati nopietnība. Krieviem ir teiciens – budj po blizhe k norodu i norod k tebja potjanetsja. Vējonis tāds ir.

– Ghetto Games periods tavā dzīvē ir beidzies?
– Jā, es tur biju kopš 2012. gada. Sākumā intervēju dažādus cilvēkus, bet 2015. gadā kopā ar Raimondu (Ghetto Games dibinātāju Raimondu Elbakjonu – aut.) izdomājām projektu Ghetto blondīne virtuvē, kur gatavoju ēst kopā ar sportistiem. Kad sezona beidzās, sāku domāt, ka gribu dzīvē kaut ko mainīt. Esmu emocionāls cilvēks, kuram visu laiku kaut kas ir jāmaina. Piemēram, guļamistabā katru mēnesi pārbīdu mēbeles. Tad pieņēmu lēmumu kaut ko mainīt dzīvē, pat nezinot, ko darīšu tālāk. Uz nedēļu aizbraucu uz Parīzi un tur izvērtēju, ko gribu no dzīves, kas man patīk, ko es noteikti nevēlētos. Latvijā atgriezos ar skaidru galvu, pozitīvi uzlādēta. Vēl nedaudz pameditēju (man patīk zīmēt mandalas, tādā veidā relaksējos), un tad sāku mēģināt piesaistīt labo. Es parasti vizualizēju to, ko vēlos panākt. Un kosmoss man sāka dot tieši to, ko gribēju. Es tiešām esmu ļoti laimīga.

– Kas bija tas, ko gribēji?
– Gribēju, lai man ir stabils darbiņš, kurā ir ekšens, kaut kas jauns un iedvesmojošs. Kad strādāju Ghetto Games, katru dienu bija interesanti izaicinājumi. Atnākot uz darbu, nezināju, ko darīšu un kur būšu pēcpusdienā, jo darbs bija ļoti dinamisks. Nedaudz baidījos, ka nākamajā darbavietā tā nebūs. Bet ir! Sanāk gan doties uz intervijām, gan rakstīt rakstus par sportu. Man tik ļoti patīk, ka tagad esmu arī Overtime TV kopā ar Valdi Valteru un Armandu Puči (To Viktorija saka or īpašu aizrautību – out.). Senāk, skatoties šo raidījumu, domāju, ka būtu forši starp viņiem nonākt, bet tas šķita nereāli. Kad uzaicināja, es biju tīīīk priecīga!

– Tevi uzaicināja pats Ģenerālis?
– Overtime TV tiek filmēts tai pašā stāvā, kur atrodas Skaties.lv redakcija. Pēc kārtējās filmēšanas mani pasauca Armands Puče. Tur stāvēja arī Ģenerālis, un viņi prasīja: Viktorija, klausies, negribi pamēģināt tādu rubriku? Protams, ka gribu!

– Kā jūties blakus abiem kungiem?
– Pirmkārt, jūtos pagodināta. Un priecīga. Ak dievs, tas taču ir Valdis Valters! Es ļoti augstu viņu vērtēju gan kā sporta leģendu, gan vienkārši kā cilvēku. Viņš ir savējais. Armands ir sporta žurnālists ar lielo «Ž». Viņi mani uzmundrina un atbalsta. Nezinu, kā tas viss beigsies, bet, esot kopā filmēšanas laukumā, es ziedu un plaukstu.

– Ar sportu tu neesi uz «jūs» arī praktiski. Instagramā redzēju, ka proti atmuguriski ar augstpapēžu kurpēm kājās iemest trīspunktnieku.
– Ar sportu ir tā, ka vairāk jūtu tam līdzi un atbalstu. Regulāri nenodarbojos ar nevienu sporta viedu, bet, kad uznāk vēlme, aizeju uz pāris nodarbībām sporta klubā, dažreiz paskrienu, bet tas nav nekas nopietns.

– Kā tad tu iemācījies šo triku?
– Man ir talants. Bērnībā sētā bija daudz puišu, un mēs kopā uzspēlējām gan basketbolu, gan futbolu. Devu vaļā kā savējā.

– No kurienes tu esi?
– Esmu ventiņš. Kādreiz biju liela BK Ventspils fane. Par basketbolu fonoju tik ļoti, ka 10, 11 gadu vecumā sāku rakstīt dzejoļus par katru LBL komandu. Nezinu, kādā veidā, bet viens no dzejoļiem nonāca pie BK Ventspils vadības, un, reiz atnākot uz spēli, dzirdu, ka lasa manu dzejoli. Mani pasauca uz laukumu, uzdāvināja keponu, biju tik priecīga. Vispār bērnībā biju diezgan drosmīga – pēc vienas no spēlēm, kad Ventspils kārtējo reizi uzvarēja, vadītājs vaicāja, kurš mikrofonā grib apsveikt mūsu komandu. Vienpadsmitgadīgā Viktorija pacēla roku un izskrēja uz laukuma. Vēl tagad atceros, ko teicu: Ventiņi – čempiņi’. Un visi basketbolisti uz mani skatījās. Tie tik bija laiki.

– Tu uzaugi starp puikām?
– Jā, man joprojām ar puišiem ir vieglāk komunicēt. Esmu tāda dāma, kurai nepatīk runāt par drēbēm, stundām staigāt pa veikaliem un lielīties, ko nopirku. Ar džekiem ir interesantāk. Pirmkārt, var parunāt par sportu. Meitenes reti tajā kaut ko saprot. Par mašīnām galu galā. Man interesē arī džeku viedoklis par attiecībām ar sievietēm. Bet nav tā, ka man nav draudzeņu. Man ir trīs lieliskas labākās draudzenes, ar kurām uzturu kontaktu.

– Tu esi iedziedājusi dziesmu ar tekstu: Netaisos no tevis piķi plēst, mīļais, labāk pasaki, ko tu gribi ēst. Tas ir par tevi?
– Jā, tas ir par mani. Nav gluži tā, ka no rīta līdz vakaram uzmanu, lai mājās nav neviena puteklīša, bet kārtība un ēst gatavošana man patīk. Šo dziesmu, pirmkārt, iedziedāju tāpēc, ka man patīk radoši izpausties. Otrkārt, gribēju parādīt, kā no malas izskatās tās meitenes, kas instagramā liek savus pusplikos dibenus un krūtis, cerot, ka kāds princis to ielaikos, uzrakstīs viņai un abi kopā būs laimīgi. Katru nedēļu viņš viņu vedīs uz Monako un tā tālāk. Es uzskatu, ka sievietei ir jābūt pašpietiekamai. Kā raksta visās ezotēriska satura grāmatās – sākumā jābūt laimīgai ar sevi, nevis jāgaida, ka cits tevi padarīs laimīgu. Ja gribi braukāt uz Monako, sāc pelnīt naudu. Ir stulbi gaidīt no vīrieša, ka viņš tevi kaut kur vedīs.

– Ko tu gaidi no vīrieša?
– Izklausīsies jau banāli, bet man ir svarīgi, lai vīrietis būtu ļoti gudrs. Man patīk vīrieši, kuri var pārsteigt ar dažādiem faktiem. Lai, viņam runājot, es nodomātu: «Nopietni? Cik tu esi gudrs!» Vīrietim ir jāciena mani. Humors – bez tā nekādi. Man ļoti patīk joki, tāpēc vīrietim jābūt asprātīgākam par mani.

– Teici, ka esi diezgan emocionāla un dzīvē tev vajag dažādību. Tas attiecas arī uz vīriešiem?
– Labs jautājums… Domā, lai viņš vienu dienu ir tāds, otru dienu citāds? Nē, tādu man nevajag. Es nevarētu tā, ka atnāku mājās no darba un viņš saka: zini, es tā padomāju, rīt lidošu uz mēnesi uz Austrāliju. Man vajag, lai zinu, ko no vīrieša sagaidīt. Nevajag man tādus firework. Atkal jau skanēs banāli, bet, manuprāt, katram ir lemta sava otra pusīte.

– Savējo esi satikusi?
– Nē, viss vēl ir procesā.

– Darbā tev droši vien netrūkst uzmanības.
– Jā, bet es esmu ļoti izvēlīga. Tiešām. Man pat radās doma uzrakstīt rakstu par to, kā nevajag sist kanti meitenei. Man, piemēram, nepatīk, ja viss notiek sociālajos tīklos. Ja cilvēks uzrunā personīgi, varu redzēt, kas viņam rakstīts acīs.

– Kad tu iedziedāji dziesmu, par kuru iepriekš runājām, portāli tevi pieteica kā seksīgo Viktoriju Kamazu. Tev patīk, ka tevi tā sauc?
– Tas jau ir fakts. (Smejos.).
Biju nodēvēta arī par jauno reperi. Nākamreiz pieteikšu, ka neesmu nekāda reperiene, tas ir vienkārši joks. Bet man būs vēl viena dziesma par basketbolu. Dziesma jau ir gatava, tagad domājam par klipu. Iepriekš arī esmu iedziedājusi vienu nopietnāku dziesmu par basketbolu, bez visādiem jou, jou. Dziedāju to mūsu basketbola izlasei pie Brīvības pieminekļa. Man bija svarīgi pateikt, ka ļoti novērtēju mūsu basketbolistus. Latvieši ir kautrīgi un ar komplimentiem nebārstās, bet es parasti cenšos iedrošināt pateikt kādu labu vārdu.
Es fanoju par visiem mūsu basketbolistiem! Porziņģis ir ļoti labs piemērs pārējiem. Latviešu basketbolā pirms tam viss bija nedaudz ierūsējis. Visi sapņoja par NBA, bet nekas īpaši nenotika. Un tad uzradās talants. Porziņģis iedvesmo jaunos basketbolistus. Tas ir ļoti labi, jo viņš nav nekāds sliktais puika. Piemēram, kad tā meitene tviterī Porziņģi uzaicināja uz savu izlaiduma balli, viņš uzfilmēja atbildes video un aizsūtīja viņai kreklu. Džentlmenis! Mums Latvijā ir džentlmeņi.

– No kurienes cēlies tavs uzvārds?
– Tas nav uzvārds, tas ir pseidonīms. Pusaudzes gados biju alternatīvā meitene, kaut kas starp metālisti un emo. Man bija pīrsingi, pašai sava rokgrupa, kurā es biju soliste un nedaudz arī trinkšķināju ģitāru. Kā jau pusaudžiem, man mēdza uznākt melnie, un tieši vienā no tādiem posmiem pie manas mājas notika remonts, tur bija pilns ar kamaziem. Gāju garām un domāju: «Tāda mašīna! It kā nekas īpašs, bet cauri visiem, teikšu rupji – sūdiem iet kā tanks. Es arī gribu spēt iet uz saviem mērķiem, neskatoties uz jebkādām nepatikšanām. Gribu būt kā kamazs. Būšu Kamaza!»

– Kāds ir tavs īstais uzvārds?
– To es neatklāšu. Nav tā, ka kautrētos no sava uzvārda, bet tad nebūs interesanti. Esmu radoša personība.

– Tu vienlīdz labi runā gan latviski, gan krieviski. Tu nāc no jauktas ģimenes?
– Mans tētis ir krievs, mamma – latviete. Ģimenē runājam divās valodās, tas ir forši. Piemēram, manā skolā bija latviešu un krievu plūsma, un, kā jau parasti, aktuāls bija latviešu-krievu jautājums. Krievi kaut ko pateica latviešiem, latvieši – krieviem. Ja gaitenī man kāds uzsauca «ev, tu latviete», es uzreiz varēju atbildēt pretī krieviski bez akcenta. Bladāc! Vai arī otrādi. Mani neviens vairs neaiztika. Ja kāds kaut ko grib pateikt par manu tautību, varu atbildēt divās valodās bez jebkādām problēmām.

– Tu izklausies diezgan drosmīga, bet fotosesijā izvēlējies saglabāt atturību.
– Es negribēju uzreiz sevi parādīt pilnā krāšņumā. Nesaku neko sliktu par meitenēm, kuras ir drosmīgākas, bet es gribēju saglabāt mistiku. Viktorijas noslēpums. Pilnīgi kaila es būšu attiecīgajā brīdī ar savu vīrieti. Taču sesijas laikā jutos labi, fočēties man patīk. Savulaik piedalījos Mis Latvija un attiecīgās iemaņas ir saglabājušās. Tur ar mums strādāja ari psihologi, seksologi, aerobikas pasniedzēji. Mācīja, kā iegūt pārliecību par sevi un kā pareizi staigāt.

– Ko jums mācīja seksologi?
– Būt pārliecinātiem par savu figūru. Vienā nodarbībā bija jānostājas uz krēsla un jāsaka, ka tev patīk savas krūtis un citas ķermeņa daļas, ka esi skaista. Nekādu diskomfortu neizjutu, seksologa konsultācija par brīvu – super!

– Kāda nozīme tavā dzīvē ir seksam?
– Tas ir svarīgi. Kad biju jaunāka, domāju: «Kāds sekss? Galvenais ir emocionālā saikne.» Bet nē, seksam ir liela nozīme. Galvenais, lai abiem gribas būt iekārotiem. Ja tas notiek, ir ļoti labi. Protams, daudz kas ir atkarīgs arī no vīrieša, jo sieviete nevar kuram katram atplaukt. Vīrietim arī ir ļoti svarīgi pierādīt sevi gultā.

– Sievietei arī vajag pašapliecināties gultā?
– Protams. Ir svarīgi just, ka otram un arī pašai ir labi. Ja vienam otra izjūtas nav svarīgas, tad ir tā, kā dziedāja Timati: davaj dasvidaniya!