Vienas no populārākās fitnesa treneres un grāmatu autores Paulas Freimanes pikanti foto

Paula Freimane, vienkārša Dobeles meitene, vēl sešpadsmit gadu vecumā bija apaļa kā bumbulītis. Neviens sporta veids, neviena nodarbe īsti nesaistīja. Līdz brīdim, kamēr viņa nokļuva svaru zālē. Fitnesa trenere un 3 grāmatu autore, kas ir guvusi atpazīstamību ar savu veselīgo dzīvesveidu, fiziskajām aktivitātēm. Paula ir radījusi Latvijā un arī Baltijā vienīgo lietotni MonacoFit, ar kuras palīdzību var trenēties arī mājās.

– Ideja par savu fitnesa lietotni radās vēl tad, kad dzīvoji Monako?
– Jā, kad man palika astoņpadsmit, parādījās iespēja pastrādāt Monako, un es to izmantoju. Braucu līdzi toreizējam draugam ar domu paskatīties, kā būs. Un nodzīvoju Monako divus gadus. Trenēju vietējās latviešu, britu, krievu sievietes. Bet pati trenējos mājās, jo Monako ir ļoti dārga valsts – zāles abonements maksāja 200 eiro mēnesī. Trenējoties mājās, man bija labi rezultāti – gan izskata, gan formas ziņā. Sapratu, ka tā ir laba ideja un es varu to pasniegt citiem.

– Tu to noskatīji vai izdomāji?
– Šis ir mans izdomājums. Latvijā šāda lietotne ir vienīgā. Ārzemēs, piemēram, ASV, ir līdzīgas, tāpēc mēs Amerikas tirgū nelienam. Palaidām horvātu, tikko – arī lietuviešu versiju un domājam par Igauniju, Poliju.
Latvijā sadarbojamies ar Annu Rozīti, Annu Lieckalniņu, Viesturu Dūli. Šie cilvēki vingrinājumus rāda bezmaksas variantā, bet ir arī maksas versija par 9,95 eiro mēnesī. Tajā treniņi pieejami katru dienu un līdzās vingrinājumiem ir arī norādes, kas konkrētā dienā jāēd. No februāra, kad lietotni palaidām, piereģistrējušies 70 000 cilvēku.

– Mājas treniņi pamatā balstās uz pilatēm?
– Nē, tie ir īsti spēka vingrinājumi. Izmantojam inventāru, kas atrodams mājās. Piemēram, pudeles, ir daudz vingrinājumu ar divlitru pudelēm. Nākotnē plānojam piesaistīt spēka gumijas.

– Cik no lietotājiem ir vīriešu?
– Apmēram 20-30 procenti, vīriešiem vairāk patīk darboties zālē. Mēs to saprotam, tāpēc mūsu mērķis nav par katru cenu piesaistīt vīriešu publiku. Bet ir arī puiši – trenējam Intaru Busuli, Baritonus… Es pajautāju, kāpēc viņi neiet uz zāli un saņēmu atbildi – nav laika! Tāds MonacoFit ir ļoti labs variants vīriešiem, kuriem nav laika.

– Daudzās darbavietās ir ūdens pudeles vai mucas…
– Lieliski. Bet mums ir arī vingrinājumi, kuros vispār nav inventāra, jāizmanto tikai savs svars.

– Tu reiz teici: «Katru dienu es nebeidzu domāt, kas es būtu, ja tajā dienā, nebūtu pamēģinājusi?» Pasaki, kāda tu būtu?
– (Smejas.) Sāksim ar to, kāda es biju. Ar sportu sāku nodarboties, jo man bija liekais svars. Sešpadsmit gados svēru 73 kilogramus. Sapratu, ka kaut kas jādara. Pirms tam trīspadsmit gados sāku nodarboties ar hiphopu, nogāju divas nedēļas, un prom. Aizgāju uz rokdarbiem, divas nedēļas, un prom. Arī rokasbumba neiepatikās. Kad mammai pateicu, lai iedod naudu sporta zāles abonementam, viņa teica – kā tad! Sēdi mājas! Tētis iedeva. Vienu mēnesi nogāju, otru, tad mamma sāka aizdomāties.

– Tev sešpadsmit gados bija milzīgi kompleksi?
– Jā! Un joprojām ir. Tas ir nebeidzams stāsts.

– Senajās bildēs esi tāds bumbulītis.
– Es tāda mīksta arī biju. (Smejas.)

– Nepatiki čaļiem?
– Īstenībā es ar visiem kilogramiem patiku puišiem. Bet mani nekad nav interesējis, vai patīku puišiem. Es pati skatījos spogulī, un man nepatika tas, ko redzēju. Man bija smalka augšdaļa, rokas, vēders un masīvas kājas. Tas arī tos milzīgos kompleksus radīja. Nevarēju atrast normālas bikses, vajadzēja meklēt staipīgās.

– Tātad tev ir sešpadsmit gadu, masīvas kājas. Kas notika, ka vienā dienā aizgāji un paliki zālē?
– Tas bija aprīlis. Tā kā viens paziņa jau gāja uz zāli, pajautāju, vai varu kādā sestdienas rītā aiziet līdzi? Viņš zvana ap 9. Brauksi? Oi, nē… nu labi, es braucu! Tā viss sākās.

– Tajā pašā Dobeles zālītē, kur trenējās Viktors Ščerbatihs?
– Nē, gāju uz citu. Uz to gan tagad nāk Ščerbatihs. Mēnesi notrenējos, bet rezultāta nebija. Sāku trenēties četras reizes nedēļā, atkal nekā. Visi teica – vajag domāt par uzturu, nekas nemainīsies, ja tu mājās ēd pelmeņus.
Tajā laikā parādījās Instagram. Piesekojos vairākām amerikāņu meitenēm, sekoju, ko viņas raksta, kādu uzturu lieto. No rīta sāku ēst putru, pusdienās rīsus, gaļiņu, salātus. Pēc trim mēnešiem uzkāpu uz svariem. Wow!Nav kādu piecu kilogramu. Tiklīdz sakārtoju uzturu, pusgadā nometu 10 kilogramus. Ķermenim bija šoks. Sešpadsmit gados pārcēlos uz Rīgu, lai mācītos Rīgas Mākslas un mediju tehnikumā, un turpināju trenēties, Septiņpadsmit gados jau biju ļoti tieva.

– Aizbrauci uz Dobeli, un neviens nepazina.
– Jaunajā gadā klasesbiedru pasākumā visi bija šokā. Puiši brīdināja – tu tikai nepārkačājies!

– Citas meitenes atbrauc uz Rīgu un iekrīt tusiņos.
– Sākumā arī man tā bija, bet pēc disenēm nākamajā dienā tomēr aizgāju uz zālīti.

– Tu teici, ka arī tagad tev ir kompleksi. Kādi?
– Kad sāku trenēties, man nepatika kājas. Uztrenēju. Tad nepatika vēders, uztrenēju. Un tā ir visu laiku. Tā pat nav apsēstība ar ķermeni, bet vēlme visu laiku kaut ko uzlabot. Ir grūti apstāties. Es zinu, kā gribu izskatīties, un šis mērķis joprojām nav sasniegts. Tam vajag ilgus gadus, vēl vismaz piecus.
Muskuļu masa sievietei neaug tik ātri. Kad sacensībās stāvēju uz skatuves blakus trīsdesmitgadīgām sievietēm, sapratu – neesmu tādā līmenī! Es trenējos piecus gadus, bet viņas piecpadsmit. Viņām ir reljefs, redzamas muskuļšķiedras. Gribu to sasniegt, bet es ļoti nesteidzos, tā mierīgi, lai būtu dabiski.

– Kādās fitnesa disciplīnās tu startē?
– Starp citu, es sāku ar svarcelšanu, trīscīņu pie trenera Ivara Cīruļa Dobelē. Tupos, vilku no zemes smagumu un spiedu guļus. Ņemot vērā, ka trenējos tikai pusgadu, bija ļoti labi rezultāti. Varēju notupties ar 100 kilogramiem, no zemes cēlu 120. Bija nenormāli daudz jāēd, lai būtu spēks. Sapratu, ka tas ir pārāk vīrišķīgi. Pēc pusgada es jau uzkāpu uz skatuves Bikini fitness kategorijā – tā ir vissievišķīgākā.

– Tev šogad esot bijis daudz pārdomu par dzīvi.
– Šis gads emocionāli bija ļoti smags. Atbraucu no Monako, un viss bija jāsāk no nulles. Bija sajūta, ka esmu atbraukusi uz citu valsti. No vienas puses, lieliski – te mamma, draugi, bet noskaņojums bija diezgan depresīvs. Bija traki. Bija posms, kad vairs netrenējos. Paņēmu off un aizbraucu uz Taizemi trīs nedēļas pagulēt saulē. Bet no sevis, savām problēmām jau aizbēgt nevar. Pusgadu neko nedarīju… Bet tagad man ir rumpis (Paulas draugs kultūrists – red.). (Smejas.)

– Kā tu iepazinies ar Pēteri?
– Tas ir interesants stāsts. Pirmo reizi viņu redzēju Rīgā kādā pasākumā, un, teikšu godīgi, man nepatika. Viņš tobrīd gatavojās sacensībām un ļoti daudz runāja par sevi – man režīms, man diēta, man, man, man… Kā tev? – nevienā brīdī nepajautāja. Pagāja daži mēneši. Es vēl dzīvoju Monako, bet braucu tripā uz Portugāli. Un grupā bija arī Pēteris. Visu laiku runājāmies, citi grupas biedri mūs jau sāka saukt par balodīšiem. Jutu, ka tas cilvēks sāk iepatikties, tur ir vairāk nekā tikai es, es… Aizbraucu, bet viņš palika prātā. Tieši tajā laikā šķīros no drauga. Atbraucu un uzrakstīju Pēterim, ka esmu Rīgā. Viņš bija pārlaimīgs. Es jau biju brīva meitene. Mierīgi padraudzējamies. Un nolēmām, ka vēlreiz kopā jāaizbrauc uz Portugāli. Šoreiz divatā, jo tā vieta ir ļoti romantiska. Nedēļu nodzīvojām, un es sapratu, ka gribu ar šo cilvēku ko nopietnu veidot.

– Viņš vairs neteica – man, man?
– Portugālē viņš bija pilnīgi cits cilvēks.

– Bez fitnesa tev ir vēl kāda aizraušanās. Kur mēs varam nogaršot tavu Latvijas simtgades kūku?
– (Smiekli.) Būs pašam jātaisa. Internetā ir recepte. Gatavošana – tas ir vēl viens mans hobijs. Latvijas simtgades kūku pati izdomāju. Tam, kurš katru dienu ēd Cielaviņu, manējā varbūt šķita nekāda, bet man tā likās supergaršīga. Es reizēm receptes pārveidoju. Piemēram, Snickers jau eksistē, bet es taisu veselīgo snikeru, mēģinu neveselīgu produktu pārvērst veselīgajā.
Neesmu uztura speciāliste, bet pieredze ir uzkrājusies. No cukura, miltiem un sviesta nav māka kaut ko pagatavot. Tas ir vienkārši. Bet, lai uztaisītu bez šīm sastāvdaļām, ir jāpadomā. Tas ir mans izaicinājums.
Tāpēc 2019. gada plānā man ir savas grāmatas izveidošana, atradīšu tam laiku, gribu pati nopirkt kameru, pati gatavot, fotografēt, rakstīt. Tas ir milzīgs darbs. Domāju, ka vajadzētu būt vismaz 100 receptēm. Noteikti būs deserti, sāļie, ikdienas ēdieni. Tā, lai cilvēks ar recepšu grāmatu varētu sakārtot savu ikdienas uzturu.

– Latvijā grāmatas šādā žanrā, šķiet, nav.
– Arī šādu ideju nav. Jau biju uz tikšanos ar Zvaigzne ABC pārstāvi, izstāstīju domu, viņa teica, ka tā ir laba, bet jānāk ar gatavu produktu.

– Banāns, tavuprāt, ir labs auglis?
– Dzīvi produkti vispār ir labi.

– Profesionāli tenisisti spēles pauzēs bieži redzami ar banānu rokās.
– Tas ir ātrais cukurs. Ļoti barojošs. Ja ir enerģijas zudums, var dzert speciālos dzērienus, bet veselīgāk ir ēst banānu.

– Es to teicu arī tāpēc, ka vienā bildē tev rokās ir banāns.
– (Smejas.) Laba bilde, labs banāns. Fotografējot zinājām, ka runa būs par uzturu, tāpēc arī izmantojām augļus. Man tuva tēma.

– Fitnesa meiteņu ir daudz. Bet tas, ka tu pati gatavo un piedāvā savas receptes, ir pievienotā vērtība.
– Es negribu sociālajos tīklos likt tikai savu dibenu. Daudzi man jautā – kā es dabūju tik daudz sekotāju? Saku: atver savu profilu un iedomājies cilvēku no malas – kāpēc lai viņš tev sekotu? Ko tu viņam dod? Tu liec savas bildes, bet nevienu neinteresē, kā tu izskaties. Bet, ja dosi cilvēkam padomu vai recepti, viņam būs interese. Pie tā arī palieku. Arī pati sekoju tikai tiem, kuri man var ko dot.

– Brīžiem kaitina influenceru rosīšanās.
– Kas viņi par influenceriem! Daudzi no viņiem neko nedara, tikai liek savas bildes. Ko tu vari iegūt, viņiem sekojot? Viņi čakarē jaunu meiteņu pašapziņu. Ja tu seko profilam, kurā ir tikai pupi, lūpas un dibens, tas grauj psiholoģiju. Varbūt vajag sekot tiem, kuri ir reāli un ar darbu ir ko sasnieguši.

– Ko tu par sevi uzzināji, darbojoties fitnesā?
– Daudz. To, ka man ir raksturs nepamest kaut ko jau pēc divām nedējām. Biju jau pieradusi pie tā, ka kaut ko iesāku un nepabeidzu. Bet beidzot es atradu ko tādu, ko negribu pamest.

– Ja nebūtu atradusi savu nišu, turpinātu mētāties…
– Domāju – jā. Tāpēc es daudziem saku – brīdis, kad aizgāju uz zāli, ir mana otrā dzimšanas diena. Tas tiešām bija kā eņģeļa pirksts.

Paula Freimane, vienkārša Dobeles meitene, vēl sešpadsmit gadu vecumā bija apaļa kā bumbulītis. Neviens sporta veids, neviena nodarbe īsti nesaistīja. Līdz brīdim, kamēr viņa nokļuva svaru zālē. Fitnesa trenere un 3 grāmatu autore, kas ir guvusi atpazīstamību ar savu veselīgo dzīvesveidu, fiziskajām aktivitātēm. Paula ir radījusi Latvijā un arī Baltijā vienīgo lietotni MonacoFit, ar kuras palīdzību var trenēties arī mājās.

GALERIJA

2019. gada janvāra intervija

– Ideja par savu fitnesa lietotni radās vēl tad, kad dzīvoji Monako?
– Jā, kad man palika astoņpadsmit, parādījās iespēja pastrādāt Monako, un es to izmantoju. Braucu līdzi toreizējam draugam ar domu paskatīties, kā būs. Un nodzīvoju Monako divus gadus. Trenēju vietējās latviešu, britu, krievu sievietes. Bet pati trenējos mājās, jo Monako ir ļoti dārga valsts – zāles abonements maksāja 200 eiro mēnesī. Trenējoties mājās, man bija labi rezultāti – gan izskata, gan formas ziņā. Sapratu, ka tā ir laba ideja un es varu to pasniegt citiem.

– Tu to noskatīji vai izdomāji?
– Šis ir mans izdomājums. Latvijā šāda lietotne ir vienīgā. Ārzemēs, piemēram, ASV, ir līdzīgas, tāpēc mēs Amerikas tirgū nelienam. Palaidām horvātu, tikko – arī lietuviešu versiju un domājam par Igauniju, Poliju.
Latvijā sadarbojamies ar Annu Rozīti, Annu Lieckalniņu, Viesturu Dūli. Šie cilvēki vingrinājumus rāda bezmaksas variantā, bet ir arī maksas versija par 9,95 eiro mēnesī. Tajā treniņi pieejami katru dienu un līdzās vingrinājumiem ir arī norādes, kas konkrētā dienā jāēd. No februāra, kad lietotni palaidām, piereģistrējušies 70 000 cilvēku.

– Mājas treniņi pamatā balstās uz pilatēm?
– Nē, tie ir īsti spēka vingrinājumi. Izmantojam inventāru, kas atrodams mājās. Piemēram, pudeles, ir daudz vingrinājumu ar divlitru pudelēm. Nākotnē plānojam piesaistīt spēka gumijas.

– Cik no lietotājiem ir vīriešu?
– Apmēram 20-30 procenti, vīriešiem vairāk patīk darboties zālē. Mēs to saprotam, tāpēc mūsu mērķis nav par katru cenu piesaistīt vīriešu publiku. Bet ir arī puiši – trenējam Intaru Busuli, Baritonus… Es pajautāju, kāpēc viņi neiet uz zāli un saņēmu atbildi – nav laika! Tāds MonacoFit ir ļoti labs variants vīriešiem, kuriem nav laika.

– Daudzās darbavietās ir ūdens pudeles vai mucas…
– Lieliski. Bet mums ir arī vingrinājumi, kuros vispār nav inventāra, jāizmanto tikai savs svars.

– Tu reiz teici: «Katru dienu es nebeidzu domāt, kas es būtu, ja tajā dienā, nebūtu pamēģinājusi?» Pasaki, kāda tu būtu?
– (Smejas.) Sāksim ar to, kāda es biju. Ar sportu sāku nodarboties, jo man bija liekais svars. Sešpadsmit gados svēru 73 kilogramus. Sapratu, ka kaut kas jādara. Pirms tam trīspadsmit gados sāku nodarboties ar hiphopu, nogāju divas nedēļas, un prom. Aizgāju uz rokdarbiem, divas nedēļas, un prom. Arī rokasbumba neiepatikās. Kad mammai pateicu, lai iedod naudu sporta zāles abonementam, viņa teica – kā tad! Sēdi mājas! Tētis iedeva. Vienu mēnesi nogāju, otru, tad mamma sāka aizdomāties.

– Tev sešpadsmit gados bija milzīgi kompleksi?
– Jā! Un joprojām ir. Tas ir nebeidzams stāsts.

– Senajās bildēs esi tāds bumbulītis.
– Es tāda mīksta arī biju. (Smejas.)

– Nepatiki čaļiem?
– Īstenībā es ar visiem kilogramiem patiku puišiem. Bet mani nekad nav interesējis, vai patīku puišiem. Es pati skatījos spogulī, un man nepatika tas, ko redzēju. Man bija smalka augšdaļa, rokas, vēders un masīvas kājas. Tas arī tos milzīgos kompleksus radīja. Nevarēju atrast normālas bikses, vajadzēja meklēt staipīgās.

– Tātad tev ir sešpadsmit gadu, masīvas kājas. Kas notika, ka vienā dienā aizgāji un paliki zālē?
– Tas bija aprīlis. Tā kā viens paziņa jau gāja uz zāli, pajautāju, vai varu kādā sestdienas rītā aiziet līdzi? Viņš zvana ap 9. Brauksi? Oi, nē… nu labi, es braucu! Tā viss sākās.

– Tajā pašā Dobeles zālītē, kur trenējās Viktors Ščerbatihs?
– Nē, gāju uz citu. Uz to gan tagad nāk Ščerbatihs. Mēnesi notrenējos, bet rezultāta nebija. Sāku trenēties četras reizes nedēļā, atkal nekā. Visi teica – vajag domāt par uzturu, nekas nemainīsies, ja tu mājās ēd pelmeņus.
Tajā laikā parādījās Instagram. Piesekojos vairākām amerikāņu meitenēm, sekoju, ko viņas raksta, kādu uzturu lieto. No rīta sāku ēst putru, pusdienās rīsus, gaļiņu, salātus. Pēc trim mēnešiem uzkāpu uz svariem. Wow!Nav kādu piecu kilogramu. Tiklīdz sakārtoju uzturu, pusgadā nometu 10 kilogramus. Ķermenim bija šoks. Sešpadsmit gados pārcēlos uz Rīgu, lai mācītos Rīgas Mākslas un mediju tehnikumā, un turpināju trenēties, Septiņpadsmit gados jau biju ļoti tieva.

– Aizbrauci uz Dobeli, un neviens nepazina.
– Jaunajā gadā klasesbiedru pasākumā visi bija šokā. Puiši brīdināja – tu tikai nepārkačājies!

– Citas meitenes atbrauc uz Rīgu un iekrīt tusiņos.
– Sākumā arī man tā bija, bet pēc disenēm nākamajā dienā tomēr aizgāju uz zālīti.

– Tu teici, ka arī tagad tev ir kompleksi. Kādi?
– Kad sāku trenēties, man nepatika kājas. Uztrenēju. Tad nepatika vēders, uztrenēju. Un tā ir visu laiku. Tā pat nav apsēstība ar ķermeni, bet vēlme visu laiku kaut ko uzlabot. Ir grūti apstāties. Es zinu, kā gribu izskatīties, un šis mērķis joprojām nav sasniegts. Tam vajag ilgus gadus, vēl vismaz piecus.
Muskuļu masa sievietei neaug tik ātri. Kad sacensībās stāvēju uz skatuves blakus trīsdesmitgadīgām sievietēm, sapratu – neesmu tādā līmenī! Es trenējos piecus gadus, bet viņas piecpadsmit. Viņām ir reljefs, redzamas muskuļšķiedras. Gribu to sasniegt, bet es ļoti nesteidzos, tā mierīgi, lai būtu dabiski.

– Kādās fitnesa disciplīnās tu startē?
– Starp citu, es sāku ar svarcelšanu, trīscīņu pie trenera Ivara Cīruļa Dobelē. Tupos, vilku no zemes smagumu un spiedu guļus. Ņemot vērā, ka trenējos tikai pusgadu, bija ļoti labi rezultāti. Varēju notupties ar 100 kilogramiem, no zemes cēlu 120. Bija nenormāli daudz jāēd, lai būtu spēks. Sapratu, ka tas ir pārāk vīrišķīgi. Pēc pusgada es jau uzkāpu uz skatuves Bikini fitness kategorijā – tā ir vissievišķīgākā.

– Tev šogad esot bijis daudz pārdomu par dzīvi.
– Šis gads emocionāli bija ļoti smags. Atbraucu no Monako, un viss bija jāsāk no nulles. Bija sajūta, ka esmu atbraukusi uz citu valsti. No vienas puses, lieliski – te mamma, draugi, bet noskaņojums bija diezgan depresīvs. Bija traki. Bija posms, kad vairs netrenējos. Paņēmu off un aizbraucu uz Taizemi trīs nedēļas pagulēt saulē. Bet no sevis, savām problēmām jau aizbēgt nevar. Pusgadu neko nedarīju… Bet tagad man ir rumpis (Paulas draugs kultūrists – red.). (Smejas.)

– Kā tu iepazinies ar Pēteri?
– Tas ir interesants stāsts. Pirmo reizi viņu redzēju Rīgā kādā pasākumā, un, teikšu godīgi, man nepatika. Viņš tobrīd gatavojās sacensībām un ļoti daudz runāja par sevi – man režīms, man diēta, man, man, man… Kā tev? – nevienā brīdī nepajautāja. Pagāja daži mēneši. Es vēl dzīvoju Monako, bet braucu tripā uz Portugāli. Un grupā bija arī Pēteris. Visu laiku runājāmies, citi grupas biedri mūs jau sāka saukt par balodīšiem. Jutu, ka tas cilvēks sāk iepatikties, tur ir vairāk nekā tikai es, es… Aizbraucu, bet viņš palika prātā. Tieši tajā laikā šķīros no drauga. Atbraucu un uzrakstīju Pēterim, ka esmu Rīgā. Viņš bija pārlaimīgs. Es jau biju brīva meitene. Mierīgi padraudzējamies. Un nolēmām, ka vēlreiz kopā jāaizbrauc uz Portugāli. Šoreiz divatā, jo tā vieta ir ļoti romantiska. Nedēļu nodzīvojām, un es sapratu, ka gribu ar šo cilvēku ko nopietnu veidot.

– Viņš vairs neteica – man, man?
– Portugālē viņš bija pilnīgi cits cilvēks.

– Bez fitnesa tev ir vēl kāda aizraušanās. Kur mēs varam nogaršot tavu Latvijas simtgades kūku?
– (Smiekli.) Būs pašam jātaisa. Internetā ir recepte. Gatavošana – tas ir vēl viens mans hobijs. Latvijas simtgades kūku pati izdomāju. Tam, kurš katru dienu ēd Cielaviņu, manējā varbūt šķita nekāda, bet man tā likās supergaršīga. Es reizēm receptes pārveidoju. Piemēram, Snickers jau eksistē, bet es taisu veselīgo snikeru, mēģinu neveselīgu produktu pārvērst veselīgajā.
Neesmu uztura speciāliste, bet pieredze ir uzkrājusies. No cukura, miltiem un sviesta nav māka kaut ko pagatavot. Tas ir vienkārši. Bet, lai uztaisītu bez šīm sastāvdaļām, ir jāpadomā. Tas ir mans izaicinājums.
Tāpēc 2019. gada plānā man ir savas grāmatas izveidošana, atradīšu tam laiku, gribu pati nopirkt kameru, pati gatavot, fotografēt, rakstīt. Tas ir milzīgs darbs. Domāju, ka vajadzētu būt vismaz 100 receptēm. Noteikti būs deserti, sāļie, ikdienas ēdieni. Tā, lai cilvēks ar recepšu grāmatu varētu sakārtot savu ikdienas uzturu.

– Latvijā grāmatas šādā žanrā, šķiet, nav.
– Arī šādu ideju nav. Jau biju uz tikšanos ar Zvaigzne ABC pārstāvi, izstāstīju domu, viņa teica, ka tā ir laba, bet jānāk ar gatavu produktu.

– Banāns, tavuprāt, ir labs auglis?
– Dzīvi produkti vispār ir labi.

– Profesionāli tenisisti spēles pauzēs bieži redzami ar banānu rokās.
– Tas ir ātrais cukurs. Ļoti barojošs. Ja ir enerģijas zudums, var dzert speciālos dzērienus, bet veselīgāk ir ēst banānu.

– Es to teicu arī tāpēc, ka vienā bildē tev rokās ir banāns.
– (Smejas.) Laba bilde, labs banāns. Fotografējot zinājām, ka runa būs par uzturu, tāpēc arī izmantojām augļus. Man tuva tēma.

– Fitnesa meiteņu ir daudz. Bet tas, ka tu pati gatavo un piedāvā savas receptes, ir pievienotā vērtība.
– Es negribu sociālajos tīklos likt tikai savu dibenu. Daudzi man jautā – kā es dabūju tik daudz sekotāju? Saku: atver savu profilu un iedomājies cilvēku no malas – kāpēc lai viņš tev sekotu? Ko tu viņam dod? Tu liec savas bildes, bet nevienu neinteresē, kā tu izskaties. Bet, ja dosi cilvēkam padomu vai recepti, viņam būs interese. Pie tā arī palieku. Arī pati sekoju tikai tiem, kuri man var ko dot.

– Brīžiem kaitina influenceru rosīšanās.
– Kas viņi par influenceriem! Daudzi no viņiem neko nedara, tikai liek savas bildes. Ko tu vari iegūt, viņiem sekojot? Viņi čakarē jaunu meiteņu pašapziņu. Ja tu seko profilam, kurā ir tikai pupi, lūpas un dibens, tas grauj psiholoģiju. Varbūt vajag sekot tiem, kuri ir reāli un ar darbu ir ko sasnieguši.

– Ko tu par sevi uzzināji, darbojoties fitnesā?
– Daudz. To, ka man ir raksturs nepamest kaut ko jau pēc divām nedējām. Biju jau pieradusi pie tā, ka kaut ko iesāku un nepabeidzu. Bet beidzot es atradu ko tādu, ko negribu pamest.

– Ja nebūtu atradusi savu nišu, turpinātu mētāties…
– Domāju – jā. Tāpēc es daudziem saku – brīdis, kad aizgāju uz zāli, ir mana otrā dzimšanas diena. Tas tiešām bija kā eņģeļa pirksts.

BIO
Dzimusi: Dobele
Dzīvesvieta: Rīga
Dzimšanas diena: 1995. gada 18. jūnijs
Vārda diena: 10. februāris
Skolas: Rīgas Mākslas un mediju tehnikums
Par mani: Treniņa/Uztura Programmas, fitnesa trenere,grāmatu autore
Instagram: instagram.com/paolafreeman
Facebook: facebook.com/paulafreemain/
E-pasts: freimane.paula@gmail.com