Kaļingradas latvietes Ksenijas Gončarenko (Ksjuša) kailfoto (18﹢)
2018. gada jūlija intervija
Lai gan Kaļiņingradā neesmu bijusi kopš novembra, zinu, ka tur tiks aizvadītas vairākas spēles, visu laiku notika vērienīga gatavošanās. Stadions patiešām ir ļoti skaists. Pašai futbols nešķiet tik interesants. Manuprāt, Krievijas futbols – tas ir bezcerīgi. Vai esat dzirdējis, ka viņi uzvarētu? Zināt kādu ļoti pazīstamu krievu futbolistu? Es ne…
Password:
Hq%Pv)iY4n7C)5D!Ex0BXKgj
– Pārsteidz, ka gandrīz visi Krievijas humora šovi uzskata par nepieciešamu apsmiet savus futbolistus.
– Bet pamatoti! Esmu dzirdējusi, kā vīrieši ar putām uz lūpām runā par Mesi, un tad tu domā – ko viņš tādu dara? Bet, kad runa ir par kādu Krievijas futbolistu, parasti jautā – par ko viņam maksā to milzīgo algu?
– Kaļiņingradā reiz bija komanda Baltika, pret kuru spēlēja Daugava.
– Tā arī tagad vēl ir.
– Kāds bija Kaļiņingradas meitenes ceļš uz Rīgu?
– Pirms trim gadiem ar draudzeni atbraucām uz Rīgu. Kāds paziņa teica – ejam, parādīšu Alu – tas ir folkloras klubs, ja nemaldos. Tur arī iepazinos ar savu topošo vīru…
– Interesanti, ne katram Krievijas viesim tiek rādīta Ala.
– Daudzi paziņas, kas brauc uz Rīgu, saka – vispirms jāredz Ala, tas ir autentisks klubs. Man tā bija eksotika, daudz cilvēku, dejas, kņada, alus un ceptu ķiploku smarža. Atceros, mēs dzērām vietējo vīnu, man vispār negaršoja.
– Ar topošo vīru uzreiz bija klikšķis?
– Nē, lai gan draudzene teica: «Oi, es uzreiz visu sapratu!» Bet man tā nelikās. Tas ir gadījums, kad viņš paņēma ar uzstājību.
Ar draudzeni aizbraucām mājās, un es neko vairs nedomāju. Pēc laika viņš piezvanīja: «Uz randiņu nāksi?» Uz kurieni? Uz Tallinu! Kāpēc ne, patīkams jauns cilvēks, Tallinā neesmu bijusi. Tā tas ritenis vasarā sāka griezties. Bet rudenī jau pārcēlos uz Rīgu.
– Ilgi domājāt?
– Vispār nedomāju. Tas notika spontāni, jo zināju, ka vienmēr taču varu atgriezties. Tikai astoņas stundas ar autobusu. Ja godīgi, sākumā bija baisi. Man šķita, ka visi ignorē manu krievu valodu. Tagad, kad esmu te nodzīvojusi trīs gadus, man liekas, ka esmu to izdomājusi, jo visur ar mani cenšas runāt krieviski.
– Kāzas svinējāt Rīgā?
– Neesmu kāzu atbalstītāja. Man tas šķiet vecmodīgi. Negribu kādu aizvainot, bet kāzas vairāk domātas sievietēm, kurām trūkst uzmanības. Kad ieradāmies dzimtsarakstu nodaļā, vīram bija balts polokrekls, man balta kleitiņa, un abiem vienādas baltas kedas. Mums latviešu valodā nolasīja laulības nosacījumus…
– Jūs pat nesapratāt, kam esat piekritusi…
– Jā, man blakus stāvēja lieciniece un teica – viss ir normāli, nepārdzīvo (smejas). Sarakstījāmies, un tajā pašā dienā aizlidojām atpūsties. Esmu bijusi daudzās kāzās. Ar sirdi un dvēseli nesaprotu šo pasākumu. Man tas nešķiet ne jautrs, ne skaists. Visi saspringuši, jaunais pāris domā, vai citi labi jūtas.
– Kādas vīra īpašības visvairāk cienāt?
– Rūpes. Viņš vispirms domā par mani un tad par sevi. Vīrs cenšas man parādīt Latviju. Esam bijuši Ventspilī, Liepājā, Cēsīs, Kuldīgā, Kolkā. Skaisti. Man iepatikās Jelgava. Franču restorāns Sv. Trīsvienības baznīcas zvanu tornī ir labs.
Savukārt Rīgā uz Aqua Luna es kāju vairs nesperšu, viltus glamūra vieta. Daudzi saka – jāaiziet uz koijotiem. Nesaprotu, kas tur tāds, ja vīnu lej plastmasas glāzēs…
Šķiet, ka ar mūziku Rīgā ir bēda. Nav izturētas muzikālās gaumes. Man patīk īsts amerikāņu hiphops. Te šīs kultūras nav. Klubos jūtos saspringti, pārāk daudz trokšņa. Jā, toties Rīgā ir labi blūza un džeza klubi.
Lai gan Kaļiņingrada ļoti atšķiras no Krievijas, jo ir viseiropeiskākā pilsēta, man Rīga iepatikās jau ar pirmo reizi.
– Pēc tam šī sajūta ir pastiprinājusies vai gājusi mazumā?
– Es, kā saka, ar visu sirdi un dvēseli mīlu Rīgu. Uz Vecrīgu vienmēr eju kā pirmo reizi. Kad atbraucu, bija grūti pierast pie kārtības. To nedrīkst un to. Ak kungs, kāpēc tik daudz noteikumu?
– Ksenija, ko, piemēram, Rīgā nedrīkst?
– Krievijā var darīt visu, ko vēlies. Gribi, ar auto stāvi zālienā. Nav ierobežojumu, nav pašvaldības policijas. Viss neorganizēts. Rīgā viss notiek stingri, precīzi. Pat slimnīcā. Atnāc, paņem talonu un ej, bet Krievijā ar visu talonu stāvi rindā. Nav sistēmas. Krievijā, nomainot dokumentus, jāiziet septiņi elles loki. Bet Rīgā, lai saņemtu uzturēšanās atļauju, paņem talonu, aizpildi, atnāc, un nekādu problēmu.
– Rīgā ir daudz noteikumu, bet Krievijā pilsētu centros, piemēram, nedrīkst gulēt zālienā.
– Vispār jau Krievijā pilsētas centrā neatradīsiet nevienu zālienu. Bet Rīgā ir parki. Un transports kursē pēc saraksta. Vēlā stundā vari tikt mājās. Tas ir ērti. Jūs neticēsiet, bet Kaliņingradā, lai tiktu uz darbu, gāju no mājas kādu stundu agrāk, transports bija jāgaida, turklāt nav teikts, ka atbrauks vajadzīgais. Man Rīga iepatikās jau pirmajā reizē.
– Un kā izpaužas Kaļiņingradas eiropeiskums?
– Kaļiņingradas apgabals atrodas tālu no Krievijas un tam apkārt ir Eiropas valstis. Arī iedzīvotāji jūtas citādi, īpašāk, eiropeiskāk. Savulaik te bija īpašā ekonomiskā zona. Pierobežā bija kartītes, cilvēki brauca iepirkties uz Poliju.
Karu laikā pilsētu sabombardēja, un no senās, skaistās vācu pilsētas nekas daudz nav palicis pāri. Vecās luterāņu baznīcas pārņēmusi pareizticīgā baznīca, bruģis daudzviet noņemts. Kādreiz vācu laikos Kēnigsbergā tramvajs gāja līdz pat Lietuvas robežai, tagad vairs ne. Taču Kaliņingrada tik un tā ir ļoti patīkama, mājīga.
– Ko vēl bez futbola jūs iesakāt Kaliņingradā apskatīt?
– Noteiksi kinoteātri Zarja, tas vēl saglabājies no vācu laikiem. Arī Kvartira – art, tā ir vieta, kur var pasēdēt, palasīt grāmatas, paskatīties kino… Ieteiktu arī aizbraukt uz Svetlogorskas kūrortu. Ar mašīnu tās ir 20-30 minūtes no Kaļiņingradas.
– Kā Rīgā paiet jūsu ikdiena?
– Esmu neklātienē beigusi Maskavas Finanšu un juridisko universitāti, bet specialitātē vēl neesmu strādājusi. Latvijā darba iespējas ir ierobežotas, jo, kauns, bet vēl neesmu iemācījusies latviešu valodu. Rīgā esmu pabeigusi fitnesa treneru kursus. Attālināti trenēju meitenes, sastādu ēdienkartes, dodu rekomendācijas. Lai sevi uzturētu labā formā, pamatā – 70% – ir ēšana, pārējais ir treniņi. Pēc savas pieredzes zinu, ja nelieto visādus draņķus – čipsus, kūciņas, gāzētos dzērienus – izskaties perfekti.
Gribu attīstīt sevi treneres darbā, iemācīties latviešu un angļu valodu, lai ir lielākas iespējas dabūt darbu, veidot sociālos kontaktus.
Laiku pamatā pavadu ar vīru. Mēs esam ļoti līdzīgi un attiecībā par to, ko darīt, domājam teju identiski. Katru ritu ceļamies 6.30 un ejam uz sporta zāli. Brīvajā Laikā braucam ar riteņiem, ejam uz kino, muzejiem. Man patīk apmeklēt izstādes Latvijas Mākslas muzejā. Ļoti patīk gaisotne Kaņepes kultūras centrā. Arī paziņas, kas atbrauc, vedu uz turieni.
– Starp citu, daudzi vietējie kritizē mūsu veloceliņus.
– Tie ir lieliski. Man dzīvē nekad nav bijis velosipēda, tas parādījās te, Rīgā, pirms diviem gadiem. Iedomājieties, kā ir, kad pieaudzis cilvēks uzkāpj uz riteņa! Sākumā es kritu, bet cilvēki izturējās ļoti lojāli.
Es visas Rīgas ielas vēl nezinu, bet patīk braukt pa Valdemāra ielu. Čaka iela man nepatīk. Reizēm domāju, kāpēc to nevar savest kārtībā, iestādīt kokus.
Pirms diviem gadiem biju Maskačkā, tas gan bija šoks, visa tā aura… Uz ielas piesējās sieviete, apsaukājās. Vairs negribētu tur atrasties.
– Un kā Rīgā ar šopingu?
– Te ir ļoti daudz tirdzniecības centru, bet, godīgi sakot, man nepatīk staigāt pa veikaliem. Pārsteidz, ka viss, kas ir vietējs, ir ļoti dārgs. Pat domāju, kāpēc jūs sevi tik augstu vērtējat?
– Vai jūtat, ka Baltijas krievi ir citādi?
– Es tā neteiktu, reizēm tas pat ir sāpīgi, tu skaties un uzreiz redzi – nāk krievu cilvēks. Ne ar ko nesajauksi.
Manuprāt, tie, kas Latvijā atšķiras, ir vietējie vīrieši. Krievijā un daudzās citās valstīs, kurās esmu bijusi, vīrieši nekautrējas pieiet un izteikt komplimentus. Bet Rīgā man daudz vairāk uzmanības pievērš sievietes. Viņas nāk klāt un saka ko labu. Bet vīrieši… Viens pagrūž ar plecu, cits iekliedz man ausī. Dīvains veids, kā pievērst uzmanību.
Taču kopumā Latvijā cilvēki patiešām ir mierīgāki. Vispār jau es ātri iekarstu, bet, kad pārvācos uz Latviju, un tas ir milzīgs šīs valsts pluss, tā mani ir nomierinājusi. Agrāk, kad mani kāds uz ielas ar plecu aizķēra, es varēju sarunāt rupjības, bet tagad saprotu, ka man nevajag reaģēt.
– Varbūt jūtas ir tās, kas jūs ir nomierinājušas?
– Nē. Vienkārši esmu noķērusi kādu harmoniju. Un negribas savu enerģiju sliktā gultnē ievirzīt. Dzīve ir viena, tādā vecumā, kā esam tagad, mēs nekad vairs nebūsim.
