Modeles Kristīnes Brantes-Jarmakovičas kailfoto (18﹢)
Kristīne Brante-Jarmakoviča ir talantīga modele, kuras dzīve ir saistīta gan ar Rīgu, gan Parīzi. Viņa ir piedalījusies daudzās fotosesijās, tostarp ekstrēmākās, kas ietver specifiskus izaicinājumus interesantās vietās. Modelei nav problēmu atkailināties profesionālajā vidē, bet to nespēj tuvo, mīļo cilvēku klātbūtnē. Kristīne jūtas tuvāka krievu mentalitātei, taču novērtē Latvijas mieru kā vietu atpūtai, plānojot saistīt savu nākotni ar Parīzi, bet vienlaikus izbaudot dzīvi un ceļojumus pa Latviju.
Password:
uXh#vm)CIu3@8jgg@l!UCUFP
– Parīze šobrīd ir loti nemierīga pilsēta
– Parizē biju tieši tad, kad koncerta laikā notika sprādziens. Tad arī sapratu, ka jābrauc uz Latviju. Te ir drošāk. Tomēr Parīze ir tā pilsēta, ar kuru domāju turpmāk saistīt savu dzīvi.
– Rīga ir mazā Parīze?
– Nē, noteikti nav. Rīga ir forša vieta, uz kuru varu atbraukt atpūsties, jo Parīzē dzīvoju pašā centrā, kur civilizācija, skaļums, trakums. Rīgā jūtos komfortabli, gūstu baudu no tā, ka šeit ir mazāk cilvēku.
– Varbūt tāpēc tik ātri piekriti meža laumiņas idejai?
– Es jau sen gribēju nobildēties mežā, šī ideja man patika pirms sesijas un arī procesa laikā. Kā modele esmu fočējusies visādos apstākļos, bet mežā bija jāpārvar kas tāds, ko ikdienā noteikti nedaru. Iebridām kaut kādā strautiņā vai dīķī. Daudz dūņu. Tu sper soli un jūti – kāja jau sagriezta līdz asinīm. Visvairāk biju satraukusies par to, ka pēc sesijas bija saskrāpētas kājas, kodumi, bet nekas viss jau ir sadzijis. Tas ir mazākais, kas varēja notikt. Brīnos, ka iztiku bez ērcēm. Šī tomēr nebija mana ekstrēmākā sesija.
– Kāda tā bija?
– Man, cilvēkam, kas nemāk jāt, Francijā to lika darīt gar jūru. Aukstumā, lietū. Protams, bija krišana, sāpes. Tā ir bijusi trakākā fotosesija.
– Kaut kad senāk par sevi esi teikusi, ka esi meitene bez kompleksiem.
– Tas tā ļoti nosacīti. Strādājot par modeli, man nav problēmas atkailināties, bet privātajā dzīvē ir citādi. Ja blakus ir mīļš cilvēks, es nevaru atkailināties tā kā darbā. Vismaz sākumposmā noteikti. Tas cilvēks tev ir svarīgs, tu viņu jūti, un tas, kā tu atklājies, ir solis uz kaut ko. Tā nav tāda vienkārša izģērbšanās kā sesijā.
– Kāda ir tava dzimtā valoda?
– Mans tēvs ir krievs, mamma – latviete. Līdz desmitajai klasei mācījos latviešu skolā, tad nolēmu pamainīt vidi un iestājos krievu privātskolā.
– Kāpēc?
– Īsti nemācēšu paskaidrot. Man jau tad bija daudz krievu draugu, es labāk jūtos krievu sabiedrībā.
– Mežs ir izņēmums.
– (Smejas.)
– Jūti abas mentalitātes, bet dvēseliski tuvāka krievu. Jo…
– Nebiju domājusi. Latvieši uzskatos ir i ierobežotāki, krievi – atvērtāki. Tas krievu sirsnīgums, tas, ka jebkurā brīdī vari iepazīties… Ir tāda vienojoša sajūta. Eju pa ielu, uzsmaidu latviešu cilvēkam, bet reizēm šķiet, ka viņš domā: ko tu no manis gribi?!
– Vīrieši arī?
– Ar vīriešiem, protams, ir citādi.
– Tātad tu pabeidzi Rīgā skolu un…
– Tepat universitātē sāku mācīties biznesa psiholoģiju, bet šobrīd mācības esmu nolikusi malā, jo gribu apceļot pasauli. Tā kā Latvijā esmu reti, šobrīd braukāju pa Latviju. Biju Kuldīgā, Aizkrauklē. Ar mammu nesen runājām un secinājām, ka man traucē mans izskats. Vīrieši neiemīl tevi kā sievieti, bet grib līdzās skaistu meiteni, ar kuru paspēlēties. To jūtu ļoti bieži. Es gribu dziļākas attiecības.
– Vīrieši tev tās nespēj dot?
– Jā, nav spējīgi. Kaut gan ar pašreizējo draugu pagaidām viss ir kārtībā.
– Vai šajā ziņā starp frančiem un mūsējiem ir atšķirība?
– Franči ir vairāk izlaisti.
– Pie mums to dēvē par izsmalcinātu flirtu, aplidošanu…
– Tā arī ir, viņi prot apieties ar sievieti. Pat nav jāaplido, jādāvina puķes. Pietiek vien ar runāšanu, to, kā viņi piemeklē vārdus. Franču vīrieši prot savaldzināt ar skatienu. Tas tāds iedzimts šarms. Viņi to apzinās un izmanto. It sevišķi, ja jaunas meitenes atbrauc uz Parīzi – mīlestības pilsētu…
– Tā ir mīlestības pilsēta?
– Es tā neuzskatu.
– Kāda tā ir?
– Es kā modele domāju, ka tā vairāk ir modes pilsēta.
– Esi vīlusies frančos?
– īsti ne, jo gaidīju, ka viņi būs tieši tādi. Lai gan biju jauna un man bija rozā briļļu periods, biju jau sagatavota, jo mamma pietiekami ilgi ir nostrādājusi Parīzē. Starp citu, es pati aizbraucu uz Franciju, iegāju aģentūrā un pieteicos.
– Iegāji pirmajā aģentūrā un tevi pieņēma?
– Jā, biju izdomājusi, ka gribu tieši šo aģentūru, jo tā ir viena no labākajām Francijā. Man bija čujs, ka mani varētu pieņemt.
– Pag, izstāsti sīkāk: tu ieej aģentūrā…
– Sēž sekretāre, mēs ar mammu ar viņu parunājam, tad tiekamies ar vienu no aģentiem. Mani nomēra, nofotografē. Visvairāk nostrādāja tas, ka man ir rudi mati, zilas acis un vasarraibumi, – Francijā tā nav bieža parādība.
– Vienā no saviem portfolio esi uzrakstījusi, ka tev ir nevainīgs izskats.
– Tas ir dabiski. Man gan draugi saka: tu neesi tāda, kāda izskaties.
– Kāda tu esi?
– To es neatklāšu.
– Tavs izskats tevi pasargā?
– Varētu arī tā teikt, ka pasargā. Draugi reizēm teic, ka izskatos pēc lapsiņas, pēc viltīga cilvēka.
– Tikai tāpēc, ka tev rudi mati? Cik neinteresanti! Ja jau runājam par mežu, tu vairāk sevī jūti zaķa vai vilka dabu?
– Vairāk vilka.
– Kā tā izpaužas?
– Es atļaušos neatbildēt.
– Kas tavā izpratnē ir meža laumiņa?
– Meža feja ar dvēselīti, kas dzīvojas dabā un jebkurā meža vietā atradīs sev mājiņu. Viņa ir skaista, laba… Tas ir tieši tas, ko vēlējos attēlot.
– Vai attieksmē pret vīrieti sieviete var būt laumiņa?
– Protams, var. Tas, vai vīrietis to novērtēs, ir cits jautājums. Vīrietis to, ka sieviete ir laba, var pārāk izmantot. Tāpēc jābūt arī lapsiņai.
– Tad te tā lapsa ieslēdzas un, ja vīrietis galīgi nesaprot, tad arī vilks…
– Desmitniekā! Bieži jau tā ir, ka attiecību sākumdalā esi laumiņa, tad kļūsti par lapsiņu, bet, kad esi atradusi savu vietu, vari atļauties būt vilciņš.
– Ja vīrietim ļoti patīk sieviete, visbiežāk patīk arī viss pārējais, seksu ieskaitot.
– Es domāju, ja esi kopā ar cilvēku, kas tev patīk, bet sekss ir slikts, tu nespēsi satuvināties, justies komfortabli. Ja seksā ir slikta pašsajūta, tā pāries arī uz citām attiecībām.
– Kas ir slikts sekss?
– (Smejas.) Man nav savas versijas. Tas ir kā negaršīga pica. Tad, kad otrs tev grib kaut ko uzspiest…
– Tātad slikts sekss ir tad, ja vīrietis domā tikai par sevi.
– (Knipis gaisā.)
– Kādi vīrieši tev patīk?
– Es zināju, jutu, ka būs šis jautājums.
– Nē, tas nav obligāts, vari neatbildēt.
– Droši vien tādi, kas zina, ko dara, kas man nebūtu jāmāca, bet kas ko jaunu var iemācīt man. Kaitina, ja man jābūt tai galvai un jādomā, ko darīt.
– Starp citu, kas vairāk gatavi uz iniciatīvu – mūsējie vai franči?
– Mūsējie. Es gan vairāk esmu tikusies ar krievu tautības vīriešiem, viņiem tas ir ļoti izteikti – es esmu vīrietis, un mēs darīsim tā, kā es teikšu. Franči daudz nedomā, plūst pa dzīvi, nav tik gatavi iniciatīvai, kompromisiem. Kā būs, tā būs. Tas ir tāds stereotips, ka franču vīrietis cīnās, manuprāt, tā galīgi nav. Neesmu ne saskārusies, ne redzējusi, ne dzirdējusi par kādu franču vīrieti, kas būtu gatavs darīt visu sievietes dēļ. Tieši otrādi – viņam vienalga.
– Tu gribēji teikt, ka mūsdienās frančiem trūkst vīrišķības?
– Tā varētu teikt. Es vīrišķību vairāk redzu Latvijā.
