Video: «Visas nokož, vienu apēd». Aitkopji izmisumā, bet vilcene pabaro kucēnus

Pavasarī dzimušie vilcēni šobrīd ir apmēram trīs mēnešus veci – pārdroši, ziņkārīgi un nepieredzējuši, tie apzina midzeņa tuvāko apkārtni. Ja aci pret aci dabā sastapties ar pieaugušu vilku ir gandrīz neiespējami, vasaras nogalē vilcēni kļūst “pamanāmi”. Vilku skaits Latvijā katru gadu pieaug, par ko nepriecājas mājlopu audzētāji. Vilki katru gadu saplosa simtiem mājlopu, šogad jau 292. Viena risinājuma nav.

Lielākā daļa vilcēnu dzimst maijā, metienā vidēji ir 6,7 mazuļi. Lielākais jaundzimušo vilcēnu skaits vienā metienā, ko izdevies konstatēt pašmāju zinātniekiem, ir 13, iesāk Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš.

Video, ko Madonas pusē apsekojot jaunaudzes uzņēmis “Latvijas valsts meži” vecākais vides eksperts Uģis Bergmanis, redzami seši vilcēni, kas rotaļājas uz saulaina meža ceļa.

Vilcēni pieaug ilgi

“Vilki no tehnikas nebaidās, jo neasociē to ar cilvēku un bīstamību,” skaidro Ozoliņš. “Vilcēni, ko redzam video, ir kucēni, kurus nekas nebaida,” viņš stāsta. Šī bezbailība dažreiz vilcēniem maksā dzīvību – tos sabrauc. Lai gan pieauguši mazie vilcēni izskatīsies jau ap novembri, par pieaugušu vilku var uzskatīt no 2, 3 gadu vecuma. Citreiz briedums iestājas vēlāk – ap 5 gadu vecumu. Tomēr dažreiz vilcenes sāk meklēties jau pirmajā dzīvības gadā. Vilkiem riesta laiks ir izteikti sezonāls un ilgst no decembra līdz martam.

Ne visi vilcēni izdzīvo – vairāk nekā puse no nomedītajiem vilkiem nav sanieguši pat gada vecumu.

Citi tiek sabraukti, vēl kādus paņem slimības, piemēram, kašķis. Bioloģiski vilku dzīvildze ir aptuveni 15 gadi, vidējais Latvijas vilku vecums ir pusotrs gads. 12 un 13 gadus veci vilki pēdējo reizi konstatēti pagājušā gadsimta beigās.

Jānis Ozoliņš lēš, ka Latvijā ir ap 600 līdz 700 vilku. Valsts meža dienesta minēto skaitli 1400 viņš uzskata par krietni pārspīlētu, kuram nav nekādu zinātnisku pierādījumu. 2023./2024. gada vilku medību sezonā noteikto vilku nomedīšanas apjomu 300 dzīvnieku apmērā, zinātnieks uzskata par adekvātu. “Ja vilku populācija palielināsies, varēs palielināt arī nomedījamo dzīvnieku limitu.”

Jau vairāk nekā 20 gadus vilku populācijas stāvoklis katru gadu uzlabojas – kopš 2000. gada vilku skaits ir dubultojies.

Plēsēja daba

Tomēr vilku skaita pieaugums nepriecē mājlopu audzētājus. Līdz 1. jūlijam šogad no vilku uzbrukumiem cietis 191 mājlops, bet līdz 1. augustam ir 292 upuri. Kopumā VMD saņēmis ziņojums par 30 vilku uzbrukumiem. Pērn vilki saplosījuši gandrīz 500 mājlopus. Dienestiem zināms par 79 vilku uzbrukumiem.

Tikmēr aitkopji jau runā par “vilku teroru” un saka, ka ar aitkopību nodarboties nav rentabli – plēsēji uzbrūk aizvien nekaunīgāk. Jānis Ozoliņš saka, ka ir absurdi vainot vilkus aitkopju zaudējumos. Izeja ir tāda pati kā citās valstīs – elektriskais žogs kombinācijā ar sargsuņiem. Jā, tas izmaksā dārgi, tāpēc, pēc Ozoliņa domām, aizsardzības pasākumi būtu pelnījuši valsts atbalstu.

Turpretim vienkārši maksāt kompensācijas par nokostajām aitām, ja nav aizsardzības sistēmas, ir “bezjēdzīga maksāšana par vilku barošanu”. Vēl nejēdzīgāka ir ideja par vilku izmedīšanu, jo tas neko nedotu, ja vien vilku populācija netiktu samazināta katastrofāli.

Fotogrāfijās, kurās redzami, vilku nokostie mājlopi, redzams, ka aitas ir nokostas, bet atstātas neskartas, vai tām vienkārši ķermenī izkosts caurums. “Vienu apēd, pārējās nokož,” vilku uzvedību skaidro Jānis Ozoliņš. “Vilks nesāk ēst, kamēr nav nokodis visas – tāda ir plēsēja daba, tas nevar apstāties.” Ozoliņš stāsta, ka dzirdētais – aitas nokostas, ko vilcene apmācījusi jaunos vilcēnus, ir aplams. “Vilcēniem ir piena zobi – tie nevar, ne iekost, ne noplēst gaļas gabalu. Vilcene, cik var, sarijas gaļu un atrij mazuļiem.”

Zobi, ar kuriem plosīt medījumu, vilcēniem parādīsies oktobra beigās. Tad arī vilku mamma vilcēnus apmācīs medīt.

Visvairāk vilku ir Kurzemē, kur tie arī visvairāk tiek nomedīti, arī Latgalē, Augšdaugavas pusē nevar sūdzēties par plēsēju trūkumu. Jānis Ozoliņš stāsta, ka Igaunijā un Lietuvā ir relatīvi tāds pats vilku blīvums kā pie mums. Kaimiņvalstīs vilkus medī mazāk nekā pie mums, jo tajās aktīvāk darbojas “vilku aizstāvji”.

“Lielāka pretestība pret vilku medībām ir Lietuvā, jo Polijā vilku medības ir aizliegtas, bet lietuvieši ir pārmantojuši poļu attieksmi.”

Baltijas vilku populācija – pelēkais vilks apdzīvo Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas, Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas teritoriju.

[presto_player id=27361]

Latvijas Valsts meži

Iemesls, kāpēc vilku skaits ir pieaudzis un tie Latvijā jūtas labi, ir labā barības bāze – ievērojamais pārnadžu skaita pieaugums. Vilku pamatbarība ir stirnas, bet pēdējā laikā par būtisku vilku medījumu kļuvuši arī staltbrieži, it īpaši teļi un govis. Pirms cūku mēra, vilku pamatbarība bija mežacūkas.