Kas bija “Napalma meitene”? Stāsts, kas slēpjas aiz šīs fotogrāfijas, ir daudz plašāks.
Fotogrāfija “Napalma meitene” ir viena no tām dzīves sastingušajām ainām, kurās sāpes un šausmas ir skaudri sajūtamas, tikko mēs uz to pavēršam skatienu. Deviņus gadus vecās Kimas Pukas ādu gan tajā nelaimīgajā 1972. gada dienā napalms plosīja pa īstam, liekot viņai sāpēs un izmisumā bēgt no Dienvidvjetnamas gaisa spēku izraisītā trieciena. Tomēr stāsts, kas slēpjas aiz šīs fotogrāfijas, ir daudz plašāks.
“Napalma meitene” pavisam noteikti ir viena no iespaidīgākajām un ietekmīgākajām fotogrāfijām pasaules vēsturē. Deviņus gadus vecās Kimas Pukas sāpēs un izmisumā savilktā seja, bēgot no sprādzieniem, kļuvusi par vienu no pasaulē zināmākajiem pretkara simboliem.
Fotogrāfijas autors ir ziņu aģentūras “Associated Press” fotogrāfs Niks Uts, kurš šo ainu iemūžināja 1972. gada 8. jūnijā netālu no kāda Vjetnamas miermīlīgo iedzīvotāju ciemata. Todien Dienvidvjetnamas gaisa spēki uz ciemata uzmeta napalma bumbu, jo ciemata iedzīvotājus maldīgi noturēja par ienaidniekiem.
“Šī fotogrāfija kļuva par varenu dāvanu man. Es to varu izmantot, lai vairotu mieru, jo tā mani nekad nav pametusi,” 2022. gadā fotogrāfijas 50. gadadienā izdevumam “CNN” teica pati Puka.
Lūk, stāsts par “Napalma meiteni” – attēlu un cilvēku aiz tā.
Kima Puka un Vjetnamas karš
Kima Puka jeb “Napalma meitene” piedzima 1963. gada 6. aprīlī Dienvidvjetnamā, tomēr vēlāk ieguva Kanādas pilsonību. Bērnību viņa pavadīja Čanbanas ciematā Dienvidvjetnamā. Viņas ģimene, kā jau lielākā daļa ciemata iedzīvotāju, bija zemnieki, kuri dzīvoja visai pieticīgos apstākļos, turklāt visu Kimas bērnību viņas valsti plosīja karš.
Nemitīgi norisinājās skarbas kaujas starp ASV atbalstīto Vjetnamas Republiku (Dienvidvjetnama) un Vjetnamas vietējo partizānu atbrīvošanās fronti (Vjetkongs) un Vjetnamas Demokrātiskās Republikas armiju (Ziemeļvjetnama), kuru savukārt atbalstīja Ķīna un Padomju Savienība. Konflikts sākās 1950. gadu vidū, kad komunisti centās sagrābt Dienvidvjetnamu un pievienot to komunistiskajai Ziemeļvjetnmai. ASV ar to nebija mierā, uzskatot, ka tāda soļa pieļaušana iedrošinās komunistus agresīvi ieņemt arī citas pasaules teritorijas.
Lai neļautu tam notikt, ASV no 1950. gadiem līdz 1960. gadu sākumam finansiāli un militāri atbalstīja Dienvidvjetnamas armiju. Konflikts izvērtās skarbs un postošs. ASV uz Vjetnamu nosūtīja tūkstošiem savu kareivju un veica simtiem uzbrukumu no gaisa, tomēr centieni apturēt komunistus bija veltīgi. ASV zaudēja teju 58 tūkstošus vīru, rosinot sabiedrības neapmierinātību un šķelšanos paši savā valstī. Kad 1973. gadā ASV beidzot atstāja Vjetnamu, komunisti līdz 1975. gadam sagrāba varu visā Vjetnamā.
Fotogrāfs Niks Uts un kļūdainais mērķis
Netālu no Kimas Pukas ciemata 1972. gadā norisinājās kaujas starp abu karojošo pušu spēkiem. ASV militārajiem līderiem tika ziņots, ka civiliedzīvotāji ir atstājuši ciematu, tomēr tika uzskatīts, ka pamestajās ēkās tagad būs patvērušies Ziemeļvjetnamas vīri. Ciematu tāpēc tika pavēlēts bombardēt no gaisa.
Tie bija maldi, proti, ienaidnieks neatradās ciematā, bet miermīlīgie iedzīvotāji gan. Kima Puka kopā ar ģimeni uzbrukuma laikā patvērās nelielā templī, tomēr, kad netālu no tā sprāga napalma bumba, viņi šausmās metās bēgt. Dienvidvjetnamas gaisa spēku piloti viņus noturēja par ienaidniekiem un sāka viņus bombardēt ar napalma spridzekļiem.
Napalms ir viegli uzliesmojoša, šķidra viela, kas kaujās parasti tiek mesta no gaisa – īpaši teritorijās, kur ir daudz koka struktūru. Lieki piebilst, ka, šai vielai nonākot uz cilvēka ādas un aizdegoties, rezultāts ir šaušalīgs.
Kā vēstīts vietnē “History Of Yesterday”. ciemata bombardēšanā bojā gāja divi Kimas radinieki un vēl divi zemnieki. Degošais napalms bija noklājis Kimas muguru, rokas un krūtis. Pārbijusies, mokošās sāpēs viņa norāva no sevis degošās drēbes un līdz ar pārējiem bērniem skrēja pa ceļu – prom no izpostītā ciemata. Drīz viņi sastapa dažus Dienvidvjetnamas kareivjus un žurnālistus, no kuriem viens bija fotogrāfs Niks Uts, kurš tad arī uzņēma šo fotogrāfiju. Tūliņ pēc tam viņš kopā ar citiem reportieriem noskaloja Kimu ar ūdeni un nogādāja slimnīcā. Kimai bija trešās pakāpes apdegumi, un daudzi uzskatīja, ka viņa neizdzīvos.
Tikmēr Niks fotogrāfiju nosūtīja savai aģentūrai un beigu beigās tā saņēma Pulicera balvu, kā arī rosināja ASV sabiedrības neapmierinātību par bezjēdzīgo karu Vjetnamā.
Kima Puka kā propagandas rīks
Kad Kima beidzot iznāca no slimnīcas, karš jau bija gandrīz beidzies. 1975. gada sākumā Ziemeļvjetnamas spēki gatavojās izdarīt pēdējo triecienu Dienvidvjetnamai un pārņemt to savā varā.
Daļēji tieši tādu attēlu dēļ ASV noraidīja turpmāku palīdzības sniegšanu Dienvidvjetnamai, tāpēc 1975. gada aprīlī krita Saigona un beigu beigās abas valstis tika apvienotas ar nosaukumu Vjetnamas Sociālistiskā Republika.
Dažus gadus vēlāk Vjetnama iebruka Kambodžā, bet pēc tam valstī iestājās relatīvs miers, tiesa, Vjetnama joprojām palika militarizēta valsts, kas jebkurā brīdī gatava karam. Turklāt Vjetnama joprojām bija ļoti aktīva propagandas karā ar saviem ienaidniekiem.
1980. gadu sākumā Hanojas valdība sadzina rokā Kimu Puku. Viņa kopā ar ģimeni nesen bija pievērsusies kristietībai, ko gan neņēma vērā ateistiskā Vjetnamas valdība. Kima tika nogādāta galvaspilsētā, kur tikās ar augstām amatpersonām un pat parādījās televīzijā. Viņa bija kļuvusi par propagandas rīku Vjetnamas valdības rokās, parādot amerikāņus kā ļaundarus, kas apzināti bombardējuši civiliedzīvotāju ciemu. Par to viņai tika apsolīta ārstēšanās Eiropā, kā arī iespēja studēt medicīnu Kubā, rakstīts izdevumā “All That Is Interesting”.
Cerības simbols
Tikai pēc tam, kad Kanāda 1992. gadā Kimai piešķīra politisko patvērumu, viņa savu dzīves traģēdiju sāka izmantot, lai vairotu labo. Viņa uzrakstīja grāmatu par savu pieredzi un nodibināja savu labdarības fondu, kas bija veltīts karā cietušajiem bērniem. Viņa arī teica runas visā pasaulē, kurās atklāja savu dzīvesstāstu un to, kāds spēks ir piedošanai.
Pēc gadiem ilgas ārstēšanās Puka joprojām cieš no toreiz gūtajiem napalma apdegumiem. Tiesa, Puka ir optimiste un nebeidz pateikties liktenim par to, ka viņa ir dzīva, ar diviem bērniem, spējīga strādāt un spējīga vairot mieru.
Izdevuma “CNN” žurnālistiem viņa Vjetnamas karu salīdzināja ar tagad notiekošo karu Ukrainā, sakot, ka arī mūsdienās cilvēki tiek bombardēti ar dažādiem attēliem, kuru efekts var būt tikpat spēcīgs kā viena aizgājušās paaudzes fotogrāfija.
