Kas bija jāievēro jelgavniekam 17. gadsimtā?

Foto: jelgava.lv

“… gādājot par mūsu Jelgavas pilsētas un tās birģeru, un iedzīvotāju labumu, attīstību un izaugsmi, pēc rūpīgām pārdomām un saprātīgiem padomiem esam likuši sastādīt īpašus pilsētas pārvaldes un sabiedriskās kārtības noteikumus un likumus, kas jāņem vērā un pēc kā jāvadās gan mūsu ieceltajai pilsētas vadībai, pārvaldot pilsētu, gan vienkāršajiem pilsētas kopienas birģeriem tirdzniecībā un sadzīvē.”



Tā rakstīts 1606. gada 5. septembrī Kurzemes un Zemgales hercoga Frīdriha parakstītā Jelgavas (Mitau) pilsētas policijas nolikumā. Zināmā mērā to varētu uzskatīt par mūsdienu saistošo noteikumu priekšteci. Šis un vēl vairāku citu 16.–18. gadsimta Kurzemes un Zemgales hercogistes pilsētu policijas nolikumi apkopoti grāmatā, ko izdevis Latvijas Nacionālais arhīvs žurnāla “Latvijas Arhīvi” sērijas “Vēstures avoti” 12. sējumā.

“Senie policijas nolikumi reglamentē pilsētas dzīvi un dod sīku ieskatu pilsētnieku ikdienā – kā par pilsētas pārvaldi, pilsoņu tiesībām un pienākumiem, tirdzniecību, tā par cenu noteikšanu tirgū, sabiedrisko kārtību, komunālo saimniecību un citām dzīves jomām. Savukārt pilsētnieku tērpu un dažādu pasākumu reglamenti atkarībā no piederības konkrētai kārtai raksturo iedzīvotāju sociālo struktūru un diferenciāciju,” saka Gita Grase, vēsturniece, Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja direktore.

Muzeja speciālisti informē, ka 16. gadsimta otrajā pusē Jelgavā bija apmēram deviņi tūkstoši iedzīvotāju, nākamo simts gadu laikā to skaits svārstījās starp pieciem sešiem tūkstošiem, un iemesls bija poļu–zviedru karš, neražas gadi, kā arī dažādas slimības, tostarp mēris. 1795. gada tautas skaitīšanā Jelgavā bija 9948 iedzīvotāji, no tiem 5120 vācieši, 3546 latvieši (to skaitā 1200 poļu, lietuviešu un citu tautību pārstāvji), 243 krievi un 1039 ebreji.

Foto: jelgava.lv

Iedzīvotāji bijuši stingri sadalīti kārtās. Muižnieki, hercoga galms un garīdzniecība bija tikai vācieši, zemnieki – latvieši. Turpretim pilsoņu kārtā bija pārstāvēti vācieši, latvieši, arī poļi un lietuvieši. Pilsētas tiesības bija birģeriem jeb namniekiem – tiem, kuriem pilsētā piederēja namīpašums. Jelgavā dzīvoja arī tirgotāji, amatnieki ar zeļļiem un mācekļiem, kalpi, kalpones, strādnieki, krāvēji, krodzinieki, balbieri (frizieri), dzirnavnieki, ārsti, ierēdņi, mācītāji, skolotāji, rakstveži, juristi, no laukiem atbēgušie zemnieki un ārpus cunftēm darbojošies amatnieki.

Hercogistes pilsētās dominēja vācu valoda, bet tā nebija vienīgā sarunvaloda. Lai gan lielākā daļa amatnieku bija vācu izcelsmes, bija arī tīri latviskās savienības, kurās sarunājās latviski. Kopš 16. gadsimta Jelgavas luterāņu baznīca tika iedalīta divās nacionāli nošķirtās draudzēs: Svētās Trīsvienības draudzē sprediķoja vācu valodā, bet Svētās Annas draudzē – latviešu. Tāpat katoļu baznīcā vairākums draudzes locekļu bija poļi, pareizticīgo baznīcā – krievi, bet sinagogā – ebreji (kopš 18. gadsimta). Savā starpā šīs atsevišķās grupas sarunājās dzimtajā valodā, bet kopā pilsētā tās eksistēja vācu telpā, vācu kultūras iespaidā un vācu valodas ietekmē, tāpēc cittautieši pamazām pārvācojās.

Muzeja speciālisti uzsver, ka policijas nolikumi neattēlo reālo situāciju pilsētā, bet gan rāda, kādai tai ir jābūt, raugoties no birģeru – pilsētas iedzīvotāju priviliģētā mazākuma – skatpunkta. Reglamenta rašanās liecina, ka attiecīgās normas tiek pārkāptas, tāpēc rodas nepieciešamība šādus noteikumus izstrādāt. Tātad nolikumu izdošanu noteica racionāli apsvērumi – “vispārējs labums”, kas nav svešs arī mūsdienās.



Avots

Facebook Notice for EU! You need to login to view and post FB Comments!