Estētiski, erotiski sasiet virvēs. Intervija ar «šibari» meistari Ilonu (Mia_x) 18﹢

Cilvēki, kas to piedzīvo, mēdzot izjust visdažādākās fiziskās sajūtas un emocijas (ne jau visas reizē, bet vienu vai dažas no nosauktajām), piemēram, paļāvību, bailes, aizrautību, bezspēcības un bezpalīdzības sajūtu, nedrošību, skumjas, baudas trīsas, uzbudinājuma skurbumu, ekstāzi, saasinātas sajūtas pret pieskārieniem un sāpēm, sava trausluma un tajā apslēptā spēka mijiedarbību, estētisko baudu, sava veida meditāciju, kaut ko līdzīgu lidošanai, levitācijai, un pat jaunu garīgo pieredzi, kas ļāvusi iepazīt sevi.

Ar ko gan viņi nodarbojušies? Izrādās, ka šie cilvēki ir piedalījušies japāņu šibari – estētiski erotiskas cilvēka sasiešanas mākslas sesijā. Lai par šo izklaidi uzzinātu ko vairāk, »Vakara Ziņas« aicināja uz sarunu «rope artist» jeb «virves mākslinieci» Ilonu (interneta vidē – Mia_x).

Kas tev ir šibari?

Šibari man ir hobijs, respektīvi, iespēja izpausties un realizēties. Tā ir arī iespēja piepildīt to iekšējo vajadzību, ka varu daudz vairāk nekā daru ikdienā, un no tā gūt gandarījumu.

Kā nokļuvi līdz šibari? Vai atceries pirmo reizi?

Pirmo reizi ar šibari iepazinos pirms 11 gadiem. Toreiz viens puisis ballītē piedāvāja uzsiet skaistu rakstu, un man tas ļoti iepatikās. Pēc tam vairākus gadus par šibari aktīvi neinteresējos. Tad sākās pandēmija, kurš daudziem bija ļoti smags, bet daudziem arī iespēju laiks. Grūtākajā brīdī sāku meklēt veidus, kā sajusties labāk un darīt to, par ko sen domāju. Tā bija iespēja lielākajā krīzes punktā pavērst visu sev par labu. Man izdevās smagu posmu izmantot kā atspēriena tramplīnu, lai sāktu izpausties un pati sevi stimulētu darīt jaunas aizraujošas lietas un apgūt vajadzīgās prasmes.

Lai to sasniegtu, bija vajadzīgi vēl citi, kas palīdz doties pareizajā virzienā, un tādi cilvēki īstajā brīdī gadījās blakus. Pirmais bija profesionāls modelis Viktors, kurš bija tik drosmīgs un pozitīvā nozīmē pietiekami traks, ka arī pats vēlējās, lai viņu sien ļoti dažādos veidos, un tā man palīdzēja to visu iemācīties. Otrs bija šibari meistars ar ilgu gadu pieredzi Master Blues, kurš parādīja un iemācīja galvenās lietas par virvēm un iekarināšanu tajās.

Vai tuvinieki, draugi zina par šo aizraušanos un, ja zina, ko par to saka?

Vīrs un tuvākie cilvēki zina un mani pilnībā atbalsta, un par to esmu viņiem ļoti pateicīga. Pārējiem cilvēkiem stāstu nelabprāt, jo nezinu, kāda varētu būt reakcija un kādi stereotipi uzreiz varētu rasties.

Cik bieži nodarbojies ar šibari?

Brīvajā laikā ar to daudz nodarbojos, bet tas nenozīmē, ka daudz laika veltu tieši modeļa siešanai. Daudz vairāk laika aizņem sagatavošanās. Cilvēki skatās uz fotogrāfiju ar sasietu modeli un nenojauš, cik garš bijis tapšanas process – intervija ar modeli, lai saprastu, vai vispār varu konkrēto cilvēku siet. Noskaidroju personības iezīmes – tās palīdz apjaust, kā tieši siešu, tad izplānot, kā jāsien. Veicu vairākus siešanas mēģinājumus bez modeļa, jo gandrīz katru reizi veidoju jaunu sējumu. Tad vēl nepieciešama vietas un aksesuāru sagatavošana, īpaši, ja tas ir kāds konkrēts tēls. Kopumā tas ir ļoti laikietilpīgs pasākums, vismaz tajā virzienā, kuru esmu izvēlējusies.

Cik ilga ir viena siešanas reize?

Modelim tas parasti aizņem divas vai vairāk stundas, dažreiz kopā pat piecas. Atkarīgs no tā, ko paredzēts darīt. Iekarē gan pavada īsu laiku, parasti ne ilgāk par 10-20 minūtēm. Īsākais laiks ir, ja jāatsien uzreiz, jo modelis saka, ka ir nepatīkami, tirpst rokas, samazināta asinsrite rokās vai kājās vai kaut kur spiež un sāp, vai arī pats sējējs redz, ka kaut kas nav īsti labi. Cienu, ja modeļi man uzreiz pasaka par nepatīkamajām sajūtām, bet ar tiem, kuri noklusē, visticamāk uzskatīšu, ka ir pārāk bīstami sadarboties, un sadarbību pārtraukšu.

Vai var teikt, ka, ja sāpes ir stipras, ir sasiets nepareizi?

Jā, protams, stipras sāpes noteikti ir bīstamas un nav vēlamas. Ir arī prakse siet tā, lai tiktu izjustas sāpes, bet šajā procesā abiem jābūt ar ļoti lielu izpratni, kur un cik daudz var sāpēt, un šāda prakse iespējama tikai tad, ja abi pieredzējuši un viens otram uzticas.

Sasiešana droši vien sagādā diskomfortu. Kā lai zina, ka tas jau ir bīstams?

Abām iesaistītajām pusēm jābūt zinošām. Jāzina, kur nedrīkst atrasties ķermeņa svaru nesošās virves un kur vispār nedrīkst nospiest ķermeni. Jāzina, kā var pārbaudīt, vai modelim viss ir labi, kam jāpievērš uzmanība procesā, uz ko jāskatās.

Cik cilvēku visbiežāk piedalās šibari? Divatā vai ir vēl kādi varianti?

Ir dažādi varianti, piemēram, pasākumos esmu sējusi vairākas meitenes, kuras var arī kopīgi fotografēties. Bet visbiežāk ir viens konkrēts modelis vai pāris.

Ko sanāk vairāk siet – vīriešus vai sievietes?

Pirmais modelis man bija vīrietis, kuram esmu ļoti pateicīga. Ne katram, kurš grib iemācīties siet, var tā noveikties ar modeli – Viktors ir profesionālis ar lielu pieredzi siešanā un ļāva man realizēt vispārdrošākās idejas un līdz ar to labi iemācīties procesu. Tagad gan vairāk sienu meitenes. Ar meitenēm parasti labāk sakrīt sesijas mērķi, jo viņām gribas izjust procesu un arī tikt līdz smukām bildēm, kamēr puišiem bieži vien pašiem nav skaidrs, ko viņi vēlas, tāpēc sadarbību atsaku.

Cik labi tev jāiepazīst cilvēks, lai viņu sietu?

Man parasti ir diezgan daudz jautājumu. Ja mums sakrīt izrunātais par drošību un mērķiem, tad man patīk atrast kādu tēlu, kurš varētu piestāvēt konkrētajam cilvēkam. Lai to noskaidrotu, vēlams diezgan labi saprast vismaz galvenās personības šķautnes.

Kur atrodi modeļus?

Parasti viņi paši mani atrod – manas bildes atrodamas starptautiskā portālā, kur pulcējas daudzi šibari meistari. Jāsaka gan, ka 90 procentu no gribētājiem neiztur manu atlasi. Tā nav atlase pēc izskata, dzimuma vai tamlīdzīgiem rādītājiem, bet gan pēc tā, cik cilvēks ir gatavs, ko tieši gaida. Bieži vien man nākas atteikt, jo redzu, ka tas nesakrīt ar manām vērtībām, sadarbība modelim būtu bīstama no drošības viedokļa vai netiktu sasniegti abu pušu mērķi.

Kā tu jūties pirms šibari, vai tam jānoskaņojas?

Sagatavošanās darbiem nepieciešama vismaz nedēļa vai ilgāk, un tas man prasa daudz enerģijas un laika. Īpaši noskaņoties pat dažreiz neatliek vaļas, jo bijuši daudzi priekšdarbi.

Kādas ir sajūtas siešanas laikā?

Man pašai tomēr vairāk tas ir darbs un koncentrēšanās uz drošību. Modelim – jaunas un neparastas sajūtas.

Vai mēdz būt īpaša atmosfēra, to darot? Sveces, mūzika, kas cits?

Jā, skan mūzika, un sveces arī parasti iederas mierīgas un labas atmosfēras radīšanā, tāpat kā mierīga aprunāšanās pirms un pēc siešanas.

Vai siešanas laikā vairāk valda klusums (mūzika) vai arī sarunājaties?

Tas ir ļoti dažādi, jo ir dažādi pasākumi un dažādi cilvēki. Ja modelim svarīgi gremdēties savās izjūtās, tad sarunas var traucēt. Ja tā ir lielāka kompānija, tad ir labi, ja var uzturēt interesantu sarunu, jautrību un siešanas laikā pastāstīt ko interesantu par šibari.

Vai ir bijis kāds, ja tā var teikt, bīstams atgadījums?

Nav bijis nekas tāds, kam būtu paliekošas sekas, bet bīstamākais moments bija iekarē, kad vēl mācījos un modelis, neskatoties uz sāpēm, pārlieku centās noturēt noteiktu pozu. Tāpēc noteikti nedrīkst ciest sāpes un par jebkuru sliktu sajūtu jāsaka nekavējoties.

Cik reizes izskanējis «stop (norunāts vārds, kuru pasakot sesija nekavējoties jāpārtrauc)?

Vienu reizi, jo meitene slikti sajutās, uzreiz visu pārtraucām un tajā reizē neko vairs nedarījām. Tas ir svarīgi, ka to spēj pateikt, to ļoti novērtēju!

Vai modeļi mēdz dalīties savās emocijās? Vai var redzēt, ka viņiem patīk šibari?

Kā kurš, protams, bet jā, noteikti ir sajūtams, ja modelis ir relaksējies un izbauda mirki. Tad to nevar nejust.

Vai kāda siešana īpaši palikusi prātā?

Jā, man ļoti patika siet meiteni, kurai tas sen jau bija sapnis. No viņas teiktā sapratu, ka viņa to mēģinājusi, bet nav izdevies tā, kā viņa gribētu, un nekad nav izdevies pabūt iekarē. Viņa to saistīja ar savu lieko svaru. Bet ar virvēm ir tā – ja pareizi dara, tad tas nav nemaz tik sarežģīti un grūti, vienkārši jāzina pareizā tehnika. Mums viss izdevās lieliski, meitenes emocijas iekarē bija ļoti spilgtas un pozitīvas.

Vai pati esi bijusi modele, un kādas sajūtas tad piedzīvotas?

Jā, esmu bijusi, tā ir kā nonākšana citā pasaulē, aizrautīgi un neparasti. Labprāt gribētu izmēģināt pabūt vēl pie dažādiem meistariem, lai saprastu, kādas ir atšķirības, ko katrs dara citādi, kā var mainīties sajūtas.

Ko tu atbildētu – kāpēc cilvēkiem patīk būt sasietiem?

Katram savs, bet visbiežāk tā ir iespēja atpūsties, pat var teikt, ka nonākt citā realitātē, nodot kontroli pār sevi otram, iespēja izjust ko jaunu, nonākt neparastās sajūtās, izjust adrenalīnu, iespēja baudīt, pat iespēja uz mirkli citādi paskatīties uz dzīvi.

Vai var teikt, ka tas ir sāpīgi? Sāpes un bauda vienlaikus?

Nē, ne vienmēr tam jābūt sāpīgi, man nav tāda mērķa, tieši cenšos darīt tā, lai izvairītos no sāpēm. Tomēr jāatzīst, ka iekarēs tās mēdz būt, taču cilvēkiem piemīt dabas dots fenomens, ka samērīgas sāpes noteiktos apstākļos var pat paaugstināt baudas sajūtas. Zinātnieki skaidro, ka sāpju un baudas centri smadzenēs atrodas līdzās un noteiktos apstākļos sāpes var stimulēt baudas izjūtas.

Vai atšķiras šibari kā erotiska spēle, kā fotosesija u.tml.?

Siešana noteikti ir ar savu seksualitāti, bet vai tur ir klāt erotika vai kas vairāk, tas laikam no katra paša atkarīgs un vairāk aktuāls pāriem. Process ir atšķirīgs arī no tā, kāds ir galamērķis – modeļa sajūtas vai lielāks uzsvars uz fotogrāfijām.

Vai ir kāds populārākais šibari sējums?

Klasika ir Takate kote jeb TK – krūškurvja sējums. Es pagaidām gan esmu katram modelim sējusi pilnīgi ko citu, vēl nevienam nav atkārtojušies sējumi un siešanas tēmas.

Kā izskatās sējumi, kuri pašai patīk vislabāk?

Man patīk lielie sējumi, kur modelis ir iekarē un izskatās kā noķerts zirnekļa tīklos vai ir kā koka sastāvdaļa, no kura virves stiepjas kā zari, un arī kad izskatās kā lielā sapņu ķērājā noķerts. Vēl patīk siet jautrās ballītēs, kur var izspēlēt dažādus scenārijus. Siešana var būt ļoti atšķirīga, atkarībā no mērķiem, ko vēlas sasniegt. Ja vēlas baudīt procesu, tad var iesiet iekarē kā ērtā šūpuļkrēslā, bet, ja interesē neparastas bildes, tad var izveidot interesantu tēlu un pat izpausties akrobātiski.

Vai vislabāk ir siet kailu ķermeni?

Nē, tas nav obligāti. Eiropā tas tā pieņemts, bet šibari dzimtenē Japānā biežāk sien kimono tērptus modeļus. Es uzskatu, ka ir labi tā, kā grib modelis. Ja grib kails, tad sākumā var pamēģināt apģērbā un pakāpeniski pāriet bez apģērba. Jāsaka gan, ka apģērbam jābūt tādam, lai es varu sasiet, tas nedrīkst traucēt, nedrīkst saturēt cietas detaļas, piemēram, metāla detaļas, kā arī vēlams, lai viegli nesaplīst un, protams, lai nespiež.

Vai taisnība, ka jāpārzina daudzi jūrnieku mezgli?

Nē, godīgi sakot, nezinu neko par jūrnieku mezgliem. Mezglus gandrīz vispār siešanā neizmantoju, pareizāk sakot, reti, jo droša iekare tiek panākta ar speciāliem virves pagriezieniem, kur virve pati sevi nobloķē, lai stabili stāvētu un neslīdētu.

Vai esi piedalījusies ar šibari saistītos konkursos?

Jā, ir sanācis un pavisam nejauši. Kad mana pieredze ar siešanu bija tikai daži mēneši, ieliku savas bildes nejauši pamanītā lielā starptautiskā šibari konkursā un par to aizmirsu, jo ko gan iesācējs var cerēt starp tiem, kuri uzstājas šovos, darbojas starptautiski, māca šibari daudzus gadus, ir mani šibari favorīti un kuru darbus fotografē nevis paši, bet profesionāli fotogrāfi speciālās studijās. Protams, biju iepriekš prasījusi modelim atļauju izmantot bildes konkursam. Pēc laika modelis man pajautāja, vai es zinot, ka divas mūsu bildes ir tikušas finālā starp 12 labākajām, un, lai arī nebija uzvarējušas, tomēr tādus sasniegumus es noteikti nebiju gaidījusi, man tas bija liels pārsteigums.

Vai un kā tu pilnveido savas prasmes?

Daudz laika veltu medicīnas un anatomijas jautājumu izpratnei. Lai gan man ir augstākā medicīnas izglītība un esmu studējusi anatomiju, fizioloģiju un ķermeņa biomehāniku, tomēr redzu un zinu, ka joprojām daudz jāpapildina zināšanas. Primāri tās ir zināšanas par drošību, piemēram, perifērajiem nerviem un to ceļiem. Jo tieši nervi ir tie, kuriem ir augsta iespējamība tikt savainotiem, ja dara nepareizi un nepārzina, kur uz ķermeņa jāatrodas nesošajām virvēm.

Kādas virves piemērotas siešanai?

Siešanai piemērotas dažādas virves, atkarībā no tā, kāds ir mērķis un ko grib siet, bet tas nenozīmē, ka var siet ar jebkādām virvēm, vienkārši dažādām lietām būs piemērotas dažāda resnuma un dažāda materiāla virves.

Izmantoju džutas virves sešu milimetru biezumā un astoņu metru garumā un pati tās speciāli apstrādāju un sagatavoju. Tā ir diezgan sarežģīta un laiku prasoša nodarbe. Parasti pērku lielu virves rituli, tad virves sagriežu nepieciešamajā garumā, bet pirms griešanas rūpīgi apskatu katru virves centimetru tā, lai nebūtu nekādu bojājumu vai plīsumu. Bieži sanāk daudz virves izbrāķēt. Tad ir vārīšanas process, lai būtu pareizā kondīcija un atbrīvotu virves no ķimikālijām. Viegli apdedzinu, lai atbrīvotu no spurainības un asumiem, žāvēju zem nospriegojuma, lai izstieptu un būtu vieglāk siet. Noberzēju, lai vēl labāk atbrīvotu no spurainības, un veicu apstrādi ar organiskām speciālām ķermenim draudzīgām hipoalerģiskām eļļām un attīrītu bezsmaržas vasku, lai virves būtu gludas, slidenas un skaisti spīdīgas. Beigās apšuju virvju galus, lai tie neirtu un labi izskatītos. Apšuju arī virves viduspunktu, lai to ātri var atrast, jo siešana parasti notiek ar vidusposmā pārlocītu dubultu virvi. Jaunu virvju sagatavošanas process parasti aizņem vismaz divas trīs dienas vai vairāk.

Vai virves pēc siešanas jādezinficē?

Virves var mazgāt, bet par dezinficēšanu neesmu dzirdējusi. Protams, ir lietas, kam jāpievērš uzmanība, piemēram, ja vēlas virves dekoratīvos nolūkos izmantot uz sejas, tām noteikti jābūt iepriekš nelietotām vai izmazgātām.

Vai ieteiktu pāriem izmantot virves seksuālās dzīves dažādošanai?

Tas ir dīvaini, ka parasta, raupja, bēšīgas krāsas virve var tā iedarboties uz cilvēku un, sasiešanā izmantota, rada skaistu un juteklisku estētiku, dažādas sajūtas, kādam paver jaunu emociju pasauli. Varētu pat teikt – maksimāls efekts ar minimāliem līdzekļiem. Virves noteikti var atvērt ceļu pāriem uz negaidītām, neparastām sajūtām, emocijām un jauniem atklājumiem. Tomēr virves neiesaku sākt lietot bez jebkādām priekšzināšanām.

Kāds ir viskaitinošākais jautājums, ko varētu uzdot par šibari?

Visvairāk nepatīk, ja kāds saka: es tev pilnībā uzticos, dari visu, kā vēlies, un sien, kā gribi. Tas ir ne tikai muļķīgi, bet arī nedroši. Šibari vajadzīga abu iesaistīto sadarbība, izglītots modelis un tāds, kurš pat brīžiem aktīvi piedalās procesā, jo saprot, kas jādara. Lai siešana izdotos veiksmīgi, abiem noteikti atbildība jāuzņemas līdzīgi. Nav jākrīt arī otrā galējībā, kad modelis sāk pārāk kontrolēt procesu. Lai varētu procesu izbaudīt, jāspēj kontroli pār to atdot otra cilvēka rokās, ļauties un atbrīvoties.

Vēl ļoti nepatīkami ir, ja esmu jau daudz gatavojusies norunātajai tikšanās reizei, bet modelis atsaka. Tas parasti ir nopietns iemesls, lai pārtrauktu tālāko sadarbību.

Varbūt ir vēl kas būtisks piebilstams, ko neiedomājos pavaicāt?

Virves ir kā instruments sējēja rokās, lai ne tikai radītu tēlu vai skaistas fotogrāfijas, bet modelim rastos iespēja nonākt citā sajūtu pasaulē. Virves ir kā vārti uz iespējām izjust ko neparastu un neikdienišķu. Esot sasaistītam, ar atņemtu iespēju aktīvi izmantot rokas un kājas, esot iekarē, cilvēks var nonākt pavisam citā realitātē. Ja pārvar nebijušu sajūtu piedzīvošanas uztraukumu un modelis ir pietiekami drosmīgs, tad var izjust lielu gammu pozitīvu emociju un pat meditatīvu stāvokli.

Jo vairāk samazinās iespējas reaģēt fiziski, jo palielinās iespējas visu uztvert spilgtāk. Kāds var atklāt, ka labas sajūtas piemeklē tad, kad pārstājam kontrolēt situāciju. Dzīves laikā reti kuram ir iespēja būt sasaistītam. Reti kurš iedomājas, ka ar sasietām rokām un ierobežotām kustībām, dažkārt arī uzliekot acu apsēju, var izjust brīvības sajūtu. Ikdienā mēs gribam visu kontrolēt, bet iekarē ir citādi, tur kontroli pārņēmis kāds cits un rodas iespēja ļauties jaunām un spilgtām sajūtām un emocijām.

Šibari ir daudz un dažādu veidu. Daži no tiem:

siešana, modelim atrodoties iekarē – gan ērtai baudīšanai un atpūtai, gan mākslinieciskam tēlam, gan akrobātikas elementu izmantošanai u.tml.;

floor play – modelis atrodas uz grīdas vai citas virsmas bez iekares vai daļēji iekarināts tā, ka kāda ķermeņa daļa balstās uz grīdas;

hojojutsu rope – kādreiz slepenā japāņu kara siešanas taktika;

ichinawa jeb vienas virves siešana – efektīvi darboties var arī ar vienu virvi;

shimenawa – kā viens no elementiem var būt sāpīgs/mokošs sējums, respektīvi – darbošanās ar dažādām sajūtām;

self tie – cilvēks var sevi siet pats.

Avots