Video: Kanādas spoku pilsētā joprojām deg gaisma, kur mājās neviena nav
Kanādas pilsēta Kitsolta tika izveidota nomaļā teritorijā 1970. gadu beigās, un 1980. gadu sākumā tai bija jākļūst par urbānu oāzi Kanādas mežonīgās dabas plašumos. Tomēr līdz 1983. gadam tā jau bija pilnīgi pamesta.
Ar pamatīgu potenciālu apveltītajā pilsētā bija viss, kas nepieciešams nelielai, bet modernai un plaukstošai apdzīvotai vietai, – lielveikals, sporta zāle, teātris, bankas, restorāni, skolas, krogs un, kā jau kanādiešiem piederas, kērlinga laukums, vēsta “Mental Floss”.
Pilsēta tika pabeigta 1980. gadā, un uz dzīvi tajā apmetās vairāk nekā 1200 cilvēku, cerot, ka nesen atjaunotās raktuves viņiem pavērs spožu nākotni. Tomēr vien 18 mēnešus vēlāk raktuves tika slēgtas, tāpēc Kitsolta līdz 1983. gadam jau bija pilnībā pamesta.
Šāds scenārijs spoku pilsētu kontekstā nav nekas neparasts. Gadsimtu gaitā daudzas reiz plaši apdzīvotas un plaukstošas pilsētas ir pamestas, kad apsīkst ekonomiskā aktivitāte, kas ļāvusi pilsētai plaukt.
Tiesa, atšķirībā no citām spoku pilsētām Kitsolta netika atstāta aizaugšanai un iznīcībai. Gadu laikā tā tika rūpīgi kopta un nu ir saglabājusies kā reiz eksistējošas ēras kapsula.
Pilsētas ekonomiku reiz balstīja metāls molibdēns, kas tiek izmantots tērauda ražošanā. 1970. gados tā vērtība sāka strauji pieaugt, tāpēc uzņēmums “Amax Canada Development” nolēma to iegūt vairāku simtu kilometru attālumā no Vankūveras. Tomēr bija viena problēma – šī teritorija bija ļoti nomaļa, tālu no jebkuras lielākas pilsētas, turklāt to neaizsniedza neviens ceļš. Strādniekiem nācās uz raktuvēm doties ar laivu no netālu esošā ciema. Pēc raktuvju atjaunošanas bija nepieciešami simtiem strādnieku. Kā gan cilvēkus pārliecināt pārcelties uz nekurieni?
Uzņēmums nolēma šo problēmu risināt, uzbūvējot modernu pilsētu, kur strādnieki varētu apmesties ar savu ģimeni, strādāt, pelnīt un baudīt visu to, ko sniedz pilsētas dzīve. Tomēr drīz vien pēc tam, kad pilsēta sāka plaukt, strauji nokritās molibdēna cena. Raktuves tika slēgtas, bet pilsētas iedzīvotājiem likts pamest pilsētu. Ņemot vērā, ka tas viss notika tik ātri un pilsēta atradās tik nomaļā vietā, daudz kas no pilsētas infrastruktūras un objektiem tur arī palika. Mūsdienās pilsētas bibliotēkā joprojām ir grāmatas, bet bērnudārzā – rotaļlietas. Lielveikalā stāv iepirkumu ratiņu rindas, bet slimnīcā – medikamenti un instrumenti.
Cerot, ka raktuvju darbību izdosies atjaunot, uzņēmums kādu laiku algoja darbiniekus, kas rūpējās par kārtību pamestajā pilsētā. 2005. gadā uzņēmējs Krišnans Sutanthirans par 7 miljoniem dolāru iegādājās šo pilsētu un to restaurēja, uzlabojot kanalizācijas sistēmu, renovējot ēkas un algojot darbiniekus, kas pilsētu aprūpēja.
Gadu gaitā Sutanthiranam bijuši dažādi plāni attiecībā uz šo pilsētu, piemēram, viņš vēlējās to pārvērst par zinātnieku vai mākslinieku pilsētu. Pagaidām gan neviens no šiem plāniem īstenots nav.
