Valsts prezidents Levits un Ministru prezidents Kariņš izrādās bezatbildīgi meļi un dezinformatori

Šā gada 23. aprīlī Latvijas sabiedrību satricināja šausmu ziņa: Tukumā zooloģiska naida pārņemti homofobi nakts vidū upura mājas kāpņu telpā novaktējuši un aizdedzinājuši kādu homoseksuālas orientācijas cilvēku.



LGBT+ kopienas jumta organizācija “Mozaīka” sociālajos tīklos izplatīja paziņojumu, kuru rotāja milzu izsaukuma zīmes un vairākkārt atkārtots vārds – NAIDS!!! NAIDS!!! NAIDS!!!!

Arī mūsu valsts augstākās amatpersonas – Valsts prezidents Egils Levits un Ministru prezidents Krišjānis Kariņš – sociālajā vietnē “Twitter” publicēja savu situācijas redzējumu, kurā notikušais tika nosaukts par noziegumu. Netieši, bet visai nepārprotami šis “noziegums” tika saistīts ar homofobisku naidu un diskrimināciju. Tieši tādā kontekstā tas ieguva plašu starptautisku skanējumu, radot Latvijai grūti nomazgājamu reputācijas kaitējumu.

Tagad policija ir pabeigusi apjomīgu notikušā izmeklēšanu un ir neapstrīdami pierādīts, ka nekāda nozieguma nemaz nav bijis. Ne naida, ne sadzīviska, nekāda. Tas uzmanīgam, ar iepriekšējiem aizspriedumiem neuzlādētam novērotājam bija nojaušams jau no paša sākuma, kad vairāk nekā 24 stundas visa publiskā informācija par šo “naida noziegumu” nāca tikai no viena avota – cietušā drauga un it kā liecinieka. It kā, jo ne viņš, ne arī cietušais, kurš vēl bija dzīvs, nesniedza nekādas, absolūti nekādas ziņas par mistisko “naida uzbrucēju”. Pat ne to, vai tas bija vīrietis, sieviete, jauns, vecs, latviski vai krieviski runājošs. Neko, kas radīja aizdomas, vai vispār šis “dedzinātājs” dabā pastāv.

Šis uzkrītošais informatīvais caurums, kā arī paša “nozieguma” neparastais raksturs – cilvēks gaidīts puspiecos no rīta kāpņu telpā, lai aukstasinīgi viņu aizdedzinātu – burtiski kliedza pēc kaut niecīgākā apliecinājuma no citiem avotiem. Taču ilgāku laiku nekāda jauna informācija neparādījās. Atkal un atkal no jauna tika atgremota sākotnējā versija, kura varbūt pārliecinoši izskatītos kādā B kategorijas filmā, bet bija visai apšaubāma dzīvē. Tas, protams, nenozīmē, ka šāds noziegums nebūtu iespējams, taču tā daudzie neloģiskumi radīja priekšnoteikumus, lai pret tā sākotnējo interpretāciju izturētos piesardzīgi.

Var saprast LGBT+ kopienas locekļu un viņu atbalstītāju, kuri šo naida vilni dzina, reakciju. Viņi bija emocionāli uzlādēti, ieinteresēti un nevarēja uz notikušo raudzīties bezkaislīgi. Turklāt viņiem nebija tikpat kā nekādu iespēju noskaidrot faktus no pirmavotiem. Viņiem bija jāpaļaujas uz publiski pieejamo informāciju, kura bija izteikti vienpusīga. Tāpēc viņu reakciju var daļēji attaisnot. Cita lieta, ka tagad varbūt viņi tomēr varētu atzīt, ka ir kļūdījušies un ar savu pārsteidzību nodarījuši Latvijas prestižam būtisku kaitējumu.

Taču abu mūsu valsts augstāko amatpersonu reakcija ir izvērtējama daudz stingrāk. Var pieņemt, ka arī viņiem, tāpat kā jebkuram cilvēkam, šādi noziegumu apraksti izraisa dabīgu riebumu un pretreakciju. Taču viņi nav “jebkuri citi cilvēki”. Pirmkārt, viņiem savas emocijas ir jākontrolē un jāsavalda. Impulsīva un pārsteidzīga reakcija uz dažādiem kairinājumiem nav labu valstsvīru raksturojoša iezīme. Taču arī tas šajā gadījumā nav galvenais. Viņiem abiem ir pietiekami liels aparāts, lai iegūtu papildu informāciju no pirmavotiem.

Nav šaubu, ka abas šīs amatpersonas šādu informāciju jebkurā citā gadījumā palūgtu un bez īpašas kavēšanās iegūtu. Taču šoreiz tas netika izdarīts. Gribas tā domāt, jo, ja informācija būtu pieprasīta un saņemta, bet tāpat sekotu šie politiski uzlādētie, Latvijas valsts prestižu graujošie teksti, tad tas par abiem mūsu vadoņiem liecinātu vēl ko sliktāku. Par to, ka, cenšoties izpatikt pasaulē ietekmīgajam LGBT+ lobijam, mūsu vadoņiem (vai tomēr vadonīšiem) uzspļaut uz savas valsts tēlu. Galvenais ir pašu tēls un iespēja atzīmēties kā šim lobijam “savējiem”.

Taču arī otrā gadījumā, ja šāda informācija pieprasīta nebija un “naida noziegumu” nosodošie tvīti tika rakstīti bez papildu informācijas iegūšanas, šie ieraksti neko labu par abiem neliecina. Tas nozīmē, ka mūsu valsti vada divi bezatbildīgi ampelmaņi. Meļi un dezinformatori, kuriem neatkarīgi no tā, kas patiesībā Tukumā notika, svarīgi bija steigšus “pareizi” nopozicionēties ietekmīga lobija acīs. Abos gadījumos abi – Levits un Kariņš – izskatās paviegli.

Latvijā ir zema vakcinācijas aptvere, un par vienu no šīs zemās aptveres iemesliem tiek uzskatīta zemā uzticība varai. Bet kāda gan var būt uzticība varai, ja šīs varas pašas augstākās amatpersonas sirgst ar verbālo nesaturēšanu. Viena lieta, kad dažādas profesores vieglprātīgi mētājas ar apvainojumiem un diskreditē kādreiz tik cienījamo, bet tagad jau līdz prostitūtu līmenim nosisto zinātnes vārdu, bet pavisam cita, ja ar bezatbildīgu muldēšanu diskreditēti tiek Valsts prezidenta un Ministru prezidenta vārdi. Diemžēl gan Kariņš, gan Levits šos smagos amatus ne tikai nav spējuši godam nest, bet pat nav varējuši noturēt, nenomestus dubļos.



Avots

Facebook Notice for EU! You need to login to view and post FB Comments!