Pēdējo 30 gadu laikā Latvijā izveidota ekonomika, kas balstās uz spekulācijām un korupciju
Pirms divām nedēļām divi ekonomisti – ilggadējais Stokholmas ekonomikas skolas pasniedzējs Džefrijs Somerss un ar transporta jomu saistītais ekonomists Kaspars Briškens – piedāvāja savu redzējumu par to, kā Latvijas ekonomika attīstījusies 30 neatkarības gados, kādas kļūdas pieļautas un kas būtu darāms tālāk.
Deviņdesmitajos gados Latvija izvēlējās attīstīt uz ārzonu finansēm un tranzītu balstītu ekonomiku, noraidot attīstības valstu modeli – to, kas raksturīgs vairumam Āzijas “tīģeru” ekonomiku.
Šādas izvēles sekas bija turpmākajam periodam raksturīgā nevērība pret valsts industriālo politiku, raksta pētījuma autori. Papildus tam Latvija izvēlējās “dabisku ekonomiskās attīstības modeli”, kura pamatā bija zema inflācija un augstas vērtības valūta.
Tika uzskatīts, ka šāds modelis veicinās tiešās ārvalstu investīcijas un palīdzēs attīstīt Latvijas ekonomiku. Abi ekonomisti atzīst, ka lielā mērā šādu izvēli noteica laiks, kad tika atgūta neatkarība, un tā laika valdošā ekonomiskā ideoloģija.
Proti, 90. gadi bija periods, kad ASV vara un ietekme pasaulē bija vislielākā, un 90. gadu sākumā ASV neoliberālo ekonomikas modeli bija gandrīz neiespējami apšaubīt – tam bija labākā iespējamā reputācija un šķita, ka tas piedāvā labākas atbildes uz ekonomiskajiem izaicinājumiem.
Ne mazāk svarīgs faktors bija tas, ka šāds modelis atbilda to interesēm, kas bija ātri uzkrājuši sākotnējo kapitālu ekonomisko pārmaiņu sākumā – konkrēti, tranzīta biznesa pārstāvjiem un valūtas mainītājiem, kas vēlāk pārveidojās par bankām, kas cieši saistītas ar ārzonām.
Trešais izvēles aspekts bija tas, ka neoliberālais modelis piedāvāja ērti paslaucīt zem paklāja jautājumu par tiem, kam neklājās tik viegli, – to vai nu noraidīja ar argumentu, ka šoka terapija jau neturpināsies mūžīgi, vai arī grūtības norakstīja uz pašu grūtdieņu personiskajām īpašībām un nespēju pielāgoties.
Gala rezultātā šīs izvēles radījušas ekonomiku, kas balstās uz spekulācijām un korupciju, bet ekonomikas ražošanas sektors ir nepietiekami attīstīts un cerības uz ārvalstu investīciju pieplūdi lielā mērā nav attaisnojušās, raksta autori.
Ko autori iesaka darīt? Tā kā Latvija ir eirozonā un monetārās politikas manevra iespēju (lasi – valūtas kursa pazemināšanas) vairs nav, tad attīstības veicināšanai atlikuši tikai divi rīki – nodokļu politika un rūpniecības politika.
Pētījuma autori skaidro, ka nodokļu politika ar zemu kapitāla nodokļu līmeni, kuru agrīnie ekonomiskās politikas veidotāji uzskatīja par ārvalstu investīciju veicināšanas līdzekli, pēc 30 gadiem pieredzes ir jānoraida, jo tā nav piesaistījusi nozīmīgas produktivitāti un ilgtermiņa konkurētspēju veicinošas investīcijas reālajā ekonomikā.
Tā vietā šāda politika veicinājusi ārvalstu investīciju pieeju izejmateriāliem, piemēram, ziemeļvalstu investīcijas Latvijas mežos un lauksaimniecības zemēs, infrastruktūras uzņēmumu privatizāciju, kas draud ar monopolu veidošanos, un nekustamā īpašuma burbuļus, kurus veicinājušas komercbankas.
Autori iesaka nodokļu sloga novirzīšana no darba un reālās ekonomikas uz augstvērtīgu nekustamo īpašumu, īpaši zemi, kapitāla pieaugumu, mantojumu un neproduktīvu patēriņu.
Pēc autoru domām, pārstrādāta zemes nodokļu politika veicinātu teritoriāli līdzsvarotāku valsts attīstību un nodrošinātu efektīvāku zemes izmantošanu, kā arī samazinātu spekulācijas ar nekustamo īpašumu, savukārt zemāki darbaspēka nodokļi radītu papildu nodokļu ienākumus.
Pētījuma autori uzsver, ka Latvijai nepieciešama arī visaptveroša, proaktīva un uz misiju orientēta valsts attīstības politika, kas veicinātu pārveidi par modernāku, ilgtspējīgu, daudzveidīgāku, sociāli atbildīgu un digitālu ekonomiku.
Tai būtu jābūt vērstai uz tiem ekonomikas segmentiem vai uzņēmumiem, kas spēj radīt pievienoto vērtību, ražo tehnoloģiski sarežģītu produkciju, rada ilgtspējīgu nodarbinātību un pastāvīgi augošas algas, ir komerciāli dzīvotspējīgi, konkurētspējīgi eksportā vai arī spēj aizvietot importu, maksā nodokļus un kuru īpašumtiesību struktūra ir skaidri pārredzama.
Visbeidzot – ir svarīgi, ka šādi segmenti vai uzņēmumi sadarbojas ar zinātniekiem un veicina inovācijas.
Pētījumā neatbildēts paliek tikai jautājums, vai politiskie un ekonomiskie spēki, kuriem izdevīga šāda attīstība, ir pietiekami ietekmīgi, lai to panāktu, līdzīgi kā 90. gados tranzīta uzņēmēji un baņķieri panāca savu.
