Vai vakcinācija ir politisks jautājums?
Haoss, kas valda vakcinācijas jomā, ir pamācošs: tā ir hrestomātija par tēmu – kā nekad nevajag darīt. Ja tie būtu tikai pamudinājumi, aicinājumi, brīdinājumi un pierādījumi par vakcīnu nepieciešamību, tas būtu saprotams un akceptējams virziens. Bet ir tikai: jūs visi mirsiet, slimnīcas būs pilnas, jūs esat bezatbildīgi idioti utt. Kāpēc jārada šī histērija? Nule saņēmu vēstuli no kādas sievietes, kura nevilšus arī bija iekļuvusi šīs histērijas virpulī.
„15. septembrī ap pulksten 12.10 manā telefonā atskanēja zvans no numura 67411180. Zvanītāja teica, ka esot no Veselības ministrijas. Iespējams, viņa nosauca savu uzvārdu, bet to diemžēl neiegaumēju. Zvanītāja teica, ka sarunu ieraksta, tātad to ir iespējams pārbaudīt.
Viņa jautāja, vai esmu vakcinējusies. Atbildēju godīgi – nē. Viņa jautāja pēc iemesliem. Atkal atbildēju godīgi: man ir diagnosticēta tromboze, un man zināms, ka šāda diagnoze ir kontrindikācija vakcinēšanai pret vairākām slimībām. Diemžēl Latvijā cilvēkus par kontrindikācijām vakcinēšanai neviens godīgi neinformē; vēl vairāk – Uga Dumpis apgalvo, ka jebkādas kontrindikācijas ir mīts. Un tad Veselības ministrijas pārstāve man teica, ka es varot ierosināt tautas nobalsošanu par kontrindikāciju atzīšanu. Tātad nevis ārsti konstatē esošas kontrindikācijas, bet tauta par tām izšķiras nobalsojot? Pavaicāju, vai viņa nevarētu šo informāciju nodot Veselības ministrijā: es vakcinētos, ja man kāds godprātīgi izskaidrotu šos jautājumus. Viņa atbildēja, ka nevarot Danielam Pavļutam to teikt, jo viņai to neļauj politiskā subordinācija. Manuprāt, šis apgalvojums ir absurds: sanāk, ka Veselības ministrijas darbiniekiem ir aizliegts nodot veselības ministram reālus jautājumus, kurus uzdod cilvēki attiecībā uz vakcināciju. Dāma sarunas gaitā teica, ka viņa esot farmaceite. Vēl viens absurds: farmaceits (speciālists!) nedrīkst Pavļutam, kurš ir mūziķis, norādīt uz neloģiskumu jautājumos, kas ir saistīti ar medicīniskām manipulācijām.
Es rosināju uzrakstīt ministram dienesta ziņojumu par to, ko teicu, un nosūtīt oficiāli no viņas darba elektroniskā pasta uz viņa darba elektronisko pastu. Tas taču nevarētu būt aizliegts? Taču dāma uzvilkās: „Tas taču ir politisks jautājums!” Uzdevu loģiski sekojošu jautājumu: „Tātad jūs apstiprināt to, ka šī vakcinācija ir politiska, nevis medicīniska lieta?” Dāma steigšus atvadījās, un mūsu saruna pārtrūka.”
Šo vēstuli parakstījusi Kristīne Jākabsone. Sazvanījos ar viņu. Kristīnei ir ārsta apstiprināts apliecinājums, ka viņai tiešām ir diagnosticēta tromboze, kas ir kontrindikatīva vakcinēšanai.
Piezvanīju arī uz norādīto numuru (67411180), kas bija vienotais konsultatīvais tālruņa numurs vakcinācijai pret kovidu. Tur nekādi skaidrojumi netika sniegti, toties trīs minūtes vajadzēja gaidīt, līdz jaunkundze „trubas otrā galā” atradīs komunikāciju nodaļas tālruņa numuru. Tika nosaukts Nacionālā veselības dienesta informatīvā tālruņa numurs, un pēc mana zvana ierunāta balss pavēstīja, ka iedzīvotāju lielās intereses dēļ man nāksies gaidīt pusstundu, kamēr kāds spēs atbildēt…
Negaidīju. Tāpēc uzdošu jautājumus veselības ministram Danielam Pavļutam šeit un tagad.
Vai zvanīšana uz nejaušiem telefona numuriem ir viens no veidiem, kā pierunāt sabiedrību vakcinēties? Tā ir Vakcinācijas biroja ideja?
Kādā veidā un kas tiek skaidrots tiem cilvēkiem, kuriem ir atklātas indikācijas pret vakcinēšanos, piemēram, trombozes gadījumos?
Kādas ir iespējas šādiem cilvēkiem iegūt „sadarbspējīgu sertifikātu”? Vai arī viņiem vienmēr būs jāpaliek „aiz sētas”?
Vai Vakcinācijas birojs ir veicis uzskaiti par gadījumiem, kad cilvēki nedrīkst vakcinēties medicīnisku indikāciju dēļ? Vai sabiedrība ir informēta par šiem gadījumiem?
Vakcinācija ir politisks vai medicīnisks jautājums?
Kas, jūsuprāt, ir par iemeslu tam, ka vēl pavasarī cilvēki izteikti vēlējās vakcinēties, bet tagad tādu gribētāju paliek arvien mazāk?
Ko jūs domājat darīt, lai paplašinātu vakcinācijas „aptveri”? Vai turpināsit ar veco, labo paņēmienu – iebiedēšanu?
