Sandra Kalniete, priekšlaicīgi domājot par nāvi, atbrīvojas no mantām

Foto: facebook.com/sandra.kalniete

Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete (68) soctīklos ik pa laikam nāk klajā ar vēsti, ka pieejama kāda glīta vai praktiska lieta no viņas krājumiem. Izrādās, viņa to dara, lai pēc nāves neapgrūtinātu savu vienīgo mantinieku.



Vaicāta, vai šādā veidā atbrīvo telpu jaunām lietām, jaunām idejām, Sandra atbild: “Nē, jaunām lietām pavisam noteikti nē! Es atbrīvoju telpu, jo cilvēkam manos gados ir jāsāk domāt par mūžību. Un tur neko līdzi paņemt nevar.” Sandras vienīgais mantinieks ir viņas mazdēls Armands Kalnietis, un saprotams, ka viens cilvēks nedz spēj, nedz vēlas kādudien tikt pie lēruma sadzīvisku lietu, ar ko otrs “apaudzis” visa mūža garumā. “Ar mazdēlu esam visu izrunājuši, un no visa, kas Armandam liekas nevajadzīgs, maksimāli šķiros. Vispirms sāku ar draugiem un paziņām, bet, ja neviens nepiesakās, piedāvāju feisbukā.”

Tas nozīmē, ka jau kādu laiku dzīvojat šķirodama?

Jā, jau vairākus gadus, sākot no 2015. gada, pat agrāk. Tas nāca tā iespaidā, ka pieredzēju, kā mani tuvinieki aiziet. Es pilnībā izkrāmēju savas tantes dzīvokli, pilnībā izvācu savu vecāku dzīvokli, izkrāmēju vīra vecāku dzīvokli. Un redzēju, cik daudz tur bija sakrājies. No tām lietām bija jāatbrīvojas.

Aizpagājušajā vasarā ar vīru tukšojām savu lauku māju un arī dāvinājām mantas pa labi, pa kreisi kaimiņiem un draugiem. Pašiem vairs nebija spēka to māju uzturēt.

Pirms gadiem pieciem man bija trīs dzīvokļi jāizkrāmē. Mans tēvs aizgāja 2019. gadā. Un tad sapratu, ka cilvēkam pašam viss ir jāsakārto, kamēr vēl var. Cik vien nu ir iespējams… Lai palicējus atbrīvotu no šīs liekās un emocionālās darīšanas. Ar vīru esam vienisprātis un abi esam iekšā šajā procesā.

No visa, kas mūžu gādāts un krāts, vecumdienās jātiek vaļā?

Apmēram tā. Protams, ka cilvēks dzīves laikā apaug ar lietām. Mēs ar vīru arī ļoti daudz ko esam atdevuši muzejiem un tā tālāk. Šodien, piemēram, biju trīs muzejos, kur atdevu dažādas lietas, kas manā izpratnē ir pietiekami nozīmīgas, lai nemētātos pa pasauli apkārt.

Tātad vēlaties, lai kādu dienu pēc jūsu aiziešanas tuvinieki, nenovērtējot un nezinot šo priekšmetu vērtību, tos neizmet mēslainē?

Tieši tā. Un viņi to vērtību var arī nezināt. Esmu ļoti daudz ārzemēs staigājusi pa veclietu tirgiem un apbrīnojamā kārtā esmu atradusi ļoti vērtīgas lietas. Tie, kuru rokās tās ir nonākušas, – droši vien tuvinieki un radi – nav pat pratuši novērtēt, ko šīs mantas nozīmē. Es patiesi negribētu, ka tā notiek ar tām manā rīcībā esošajām lietām, kam ir arī muzejiska vērtība.

Varat pastāstīt, ko aiznesāt uz muzeju?

Piemēram, mans vīrs Ansis Reinhards bija Latvijas Olimpiskās komitejas pirmais atašejs. Tolaik, kad Latvija gatavojās un piedalījās Albērvilas olimpiskajās spēlēs, Ansis dzīvoja Lozannā, un mūsu Olimpiskajai komitejai, kas tikko bija atjaunojusi savu darbību, nebija pārstāvja. Šodien uz Sporta muzeju aizvedu viņa Albērvilas olimpiādes žaketi, sporta vējjaku, kaudzi nozīmīšu, ko viņš savācis olimpiādēs. Tas ir viens piemērs.

Ļoti daudz lietu esmu atdevusi Latvijas Tautas frontes muzejam. Anša Reinharda tēvs Jānis Reinhards bija izcils ārsts un strādāja Pasaules Veselības organizācijā. Medicīnas muzejam, kur ir izveidots viņa fonds, esam nodevuši daudz. Šodien aizvedu dažādu laiku Jāņa Reinharda pases, caurlaides no dažādiem komandējumiem un vietām, kur viņš ir uzturējies. Protams, būdams trimdā…

Feisbukā esat ielikusi metāla trauku komplektu. Kāds ir tā stāsts?

To esmu mantojusi no savas vīramātes Gaidas Reinhardes. Arī viena no grāmatām, no kuras atvados, – 1957. gadā izdota – ir mantota no viņas. Tajā laikā bija cita dzīve. Pirms 20, 25 gadiem šīs pavārgrāmatas lietoju Latvijas vēstniecībā Parīzē, gatavojot maltītes vakariņām vai pieņemšanām. Bet tas bija tajā laikā. Tagad ir pavisam citas grāmatas, citāda etiķete arī ēdieniem.

Trauku komplektam nebija norādīta cena…

Tāpēc, ka es nepārdodu. Es atdodu. Jā, nopietni. Es tikai atdodu. Tie jau nav sudraba trauki. Tie ir metāla, droši vien sudraboti trauki.

Un kā ar tiem instrumentiem, ar ko gliemežu miesas ārā no čaulas ķeksē? Bija manāms, ka, ieraugot jūsu atklāto priekšmetu lietošanas aprakstu, daudzi ļaudis bija samulsuši… Šis priekšmets tiešām kalpo gliemežu ēšanai?

Tās ir standziņas, ar ko to vīngliemezi satver, un tad ar otrā rokā esošu speciālu mazu, tievu dakšiņu ar garu kātu var izķeksēt – iedurt un izvilkt ārā. Šīs standziņas ir paredzētas, lai gliemezis nav jātur rokās un jāsmērē tās. Parasti gliemežus gatavo sviestā, un, ņemot ar standziņām, rokas nepaliek sviestainas.

Pati esat ēdusi gliemežus?

Protams, esmu. Gliemeži ir ļoti, ļoti garšīgi. Latvijā gan gliemežus vairs neēdu. Ēdu, kad biju Francijā. Jā, Latvijā vīngliemeži ir pieejami, bet tas laiks manā dzīvē ir beidzies, kad aizrāvos ar dažnedažādu Latvijā mazāk pazīstamu ēdienu nogaršošanu. Mēs ar vīru ēdam ļoti vienkārši – biezpienu, sieru –, visu, ko cilvēki gados ēd (smejas).



Avots

  •  
  •  
  •  
  •  
  •