Foto: 17. gadsimta mēra ārstu biedējošo tērpu vēsture
Laikā, kad pasauli pārņēmusi pandēmija, ziņu portālus pārpludinājuši attēli ar cilvēku, ārstu un zinātnieku maskotajām sejām, mēs zinām, ka šie piesardzības mēri ir efektīvi un palīdz apturēt slimības izplatību.
Protams, skats, kad visapkārt ir tik daudz aizsargtērpos un maskās tērptu cilvēku, ir nedaudz baiss. 17. gadsimtā buboņu mēra epidēmijas laikā, kad nāves izkapts “nopļauta” tika puse Eiropas iedzīvotāju, mēra ārstiem, lai pasargātu sevi no miasmiem jeb “slikta gaisa”, bija jānēsā krietni citādāks tērps nekā mūsdienu ārstiem.
Šie visai ekstravagantā izskata kostīmi parasti sastāvēja no gara ādas vai vaska audekla apmetņa, kas sniedzās no galvas līdz pirkstgaliem, lielām kristāla brillēm un gara “knābja”, kurā tika saliktas dažādas smaržīgās zālītes. Tika uzskatīts, ka gan tērps, gan smaržīgās zālītes ārstu pasargās no miasmiem.
ILUSTRĀCIJAS: MĒRA ĀRSTU BIEDĒJOŠIE TĒRPI
Ārsti līdzi nēsāja arī G. L. Taunsenda hronikas, zizli, ar kuru norādīt instrukcijas, piemēram, likt slimajam ieelpot īpašu gaisu no pudeles vai gulties urīna vannā. Ar zizli ārsts arī pārbaudīja pacienta pulsu, izģērba viņu, kā arī reizēm izvicoja kādu inficēto, kurš bija pienācis pārāk tuvu (varbūt šāds zizlis mums noderētu arī tagadējās pandēmijas laikā?).
Patiesībā, lai arī šie tērpi izskatās muļķīgi, tomēr tie nebija nekam nederīgi. Garais apmetnis un knābis sniedza zināmu aizsardzību pret baktērijām.
Mēra ārstu tērpa izgudrotājs ir franču ārsts Šarls de Lormē (1584–1678), kuram ideja par to radās 1619. gadā. Līdz 1636. gadam tērps bija jau kļuvis pietiekami populārs, lai mēra ārsti to valkātu visā Eiropā. 1656. gada mēra uzliesmojuma laikā, kad bojā gāja puse Romas un Neapoles iedzīvotāju, šis tērps ārstiem bija obligāts. Kad ielās parādījās šie knābjotie tēli, bija skaidrs – līdz ar tiem ielās klīst arī nāve.
Avots: tvnet.lv
