Kāpēc jaunais koronavīruss mums ir tik bīstams? Atbilde slēpjas vēsturē

Kāpēc jaunais koronavīruss mums ir tik bīstams? Atbilde slēpjas vēsturē
Vīruss mikroskopa attēlā. Ilustratīvs attēls.
FOTO: Pixabay

Fēru salas ir arhipelāgs Atlantijas okeāna ziemeļos. Tās ir ļoti izolētas un aukstas vulkāniskās salas. 1846. gadā šis arhipelāgs bija viena no veselībai labvēlīgākajām vietām pasaulē, tomēr tajā pašā gadā kāds Fēru salu iedzimtais mājās no Kopenhāgenas atgriezās ar klepu. Viņš bija saslimis ar masalām. Fēru salās šis vīruss bija izskausts 60 gadus, un laikā, kad vakcīnas pret masalām vēl nebija, tikai dažiem no salu iedzīvotājiem bija izstrādājusies dabiskā imunitāte pret šo slimību. Nākamo piecu mēnešu laikā ar šo slimību saslima 6100 no 7900 salu iedzīvotājiem. Vairāk nekā simts nomira.



Kā izdevumā “TIME” raksta vēsturnieks Kails Hārpers, salu populācijas ir dabiskās epidemioloģijas laboratorijas, un 1846. gada masalu epidēmija raisa īpašu interesi, jo tā ir modernās epidemioloģijas aizsākums. Dānijas valdība, kuras pārvaldībā atrodas šīs salas, uz turieni toreiz nosūtīja jaunu ārstu Pēteru Panumu. Viņa ziņojums pierādīja, ka slimība izplatījusies pēc tieša kontakta starp cilvēkiem. šis ziņojums ir epidemioloģijas aizsākums.

Masalas Fēru salās pazuda pašas no sevis pēc pieciem mēnešiem, kad vīrusam vienkārši pietrūka cilvēku, kurus inficēt. Šeit nu slēpjas viena no nozīmīgākajām mācībām epidemioloģijā. Masalu vīrusam ir “kritiskais kopienas izmērs” 250 tūkstošu cilvēku apmērā. Tas nozīmē, ka bez blīvas cilvēku kopienas, kas pārsniedz šo kritisko skaitli, masalas pazūd dabiskā ceļā. Masalu vīrusa dzīvotspēja, tāpat kā parazītiem, ir atkarīga no inficētās populācijas dinamikas.

Respiratoro vīrusu vēsture var palīdzēt labāk saprast tagadējo jaunā koronavīrusa epidēmiju. Cilvēki ir ļoti īpaši dzīvnieki pēc patogēnu skaita un veidiem, kas tos var skart. Īpaši daudzi un dažādi ir respiratorie vīrusi. COVID-19 ir jau pieteicis sevi kā pretendentu uz pastāvīgu lomu respiratoro vīrusu sarakstā, savukārt mēs varam vērot, kā mūsu acu priekšā atkārtojas vēsture.

Mēs bieži vien aizmirstam, ka Homo sapiens var kalpot kā labvēlīgs organisms daudziem un dažādiem neparastiem respiratorajiem vīrusiem. Šņaukāšanās, klepošana, šķaudīšana, puņķi un palaikam arī drudzis mūs pavada no agras bērnības līdz pat vecumdienām. Kopumā cilvēkus ietekmē dučiem respiratoro vīrusu, kas ir īpaši evolucionējuši, lai varētu labāk mūsos iekārtoties. Vispār – tas ir diezgan dīvaini. Cilvēkiem un šimpanzēm ir ļoti līdzīgas imūnsistēmas, tomēr tikai divi duči vīrusu var skart šimpanzes. Turklāt daudzi no tiem ir cilvēku vīrusi.



Pašām šimpanzēm dabiski ir tikai daži vīrusi, un lielākā daļa no tiem ir visai labdabīgi. Savukārt lielākā daļa parazītu, kas var dzīvot šimpanzēs, ir tārpi vai vienšūņi. Iemesls tam, visticamāk, ir saistīts ar populācijas lielumu un dzīvesveidu. Šimpanzes dzīvo mazās grupās un daudz pārvietojas, kas respiratorajiem vīrusiem neļauj pielāgoties. Citiem vārdiem, mūsu šimpanžu radinieki, kas dzīvo džungļos, mēdz mieloties ar jēliem pērtiķiem, nekad nemazgājas un mēdz zelēt paši savus izkārnījumus, ar vīrusu izraisītām slimībām slimo daudz retāk nekā mēs.

Plašā cilvēka slimību jūra – īpaši respiratoro slimību – ir mūsu kā sugas īpašā attīstības vēsture. Mēs esam šķaudošie pērtiķi. Pirms dažiem miljoniem gadu mūsu senčus skāra tipiski primātu parazīti – līdzīgi tiem, kādi tagad mīt šimpanzēs. Tomēr tad mūsu senči atklāja uguni un piedzīvoja dramatisku psiholoģisku izmaiņu virkni, kas mūs padarīja atšķirīgus no pērtiķiem.

Kādreiz cilvēku populācija bija neliela un atsevišķās grupas – mazas. Vīrusi un mikrobi medniekiem-vācējiem bija līdzīgāki šimpanžu mikrobu dažādībai nekā modernajiem cilvēkiem. Pirmais lielais pagrieziena punkts norisinājās neolītiskajā revolūcijā, kas sākās pirms aptuveni 12 tūkstošiem gadu. Zemkopības izgudrošana dažādos pasaules reģionos pilnīgi izmainīja cilvēku un tā mikrobiomu. Lielāks ēdiena daudzums noveda pie populācijas “eksplozijas”. Dzīvnieku pieradināšana noveda mūs tuvāk saskarsmei ar dažādiem patogēniem, no kuriem daži evolucionēja tā, lai varētu inficēt cilvēkus. Tomēr lielie respiratorie vīrusi, kas ir tik raksturīga cilvēces iezīme mūsdienās, nebija tūlītējs neolītiskās revolūcijas rezultāts. Sākumā cilvēku populācija bija pārāk maza, kā arī nometnes bija nelielas, lai respiratorie vīrusi varētu efektīvi izplatīties.



Dzelzs laikmetā pirms diviem trim tūkstošiem gadu cilvēku skaits Eirāzijā, Ķīnas teritorijā, Dienvidāfrikā, Vidusjūras reģionā un Tuvajos Austrumos krietni pieauga. Senā Roma kļuva par pirmo pilsētu ar miljons iedzīvotājiem. Parazīti rezultātā nonāca evolucionāra izaicinājuma priekšā – kā nokļūt no viena organisma otrā?

Covid-19 līdzīgi kā masalas izraisa vīruss, kas lielākoties izplatās ar sīkiem pilieniem, kurus izklepo vai izšķauda inficētā persona. Tomēr, lai vīruss tādā veidā varētu izplatīties, ir nepieciešams tuvs kontakts starp cilvēkiem un lielas populācijas. Jo tuvāk cilvēki dzīvo viens otram, jo vieglāk patogēniem kļūst atrisināt minēto evolucionāro izaicinājumu. Tomēr, par spīti 300 tūkstošus gadu ilgajai cilvēces vēsturei, respiratorie vīrusi cilvēku populācijā sevi ir nostabilizējuši tikai pēdējā vienā procentā no šā laika nogriežņa. Un ceļš līdz šai stabilitātei ir bijis visai vienkāršs, piemēram, masalu vīrusa “ģimenes koks” vēsta, ka mūsdienu masalas ir cēlušās no grauzēju slimības, kas pārlekusi uz lopiem un beigu beigās – cilvēkiem.

Baisākais ir tas, ka vieni no bīstamākajiem cilvēku respiratorajiem vīrusiem parādās pēkšņi – līdz ar civilizācijas uzplaukumu. Cilvēce ir nemitīgu uzbrukuma draudu priekšā.

Cilvēka slimību vēsture var palīdzēt mums apzināties, ka jaunā koronavīrusa pandēmija ir daļa no cilvēces evolūcijas trajektorijas. Cilvēku skart smagākā vai vieglākā formā var vismaz septiņi koronavīrusi. Jaunais koronavīruss var sevi paliekoši nostabilizēt cilvēku pasaulē vai līdzīgi kā SARS apstāties un pazust. Pagaidām izskatās, ka pirmais variants ir ticamāks.



Avots: tvnet.lv

Leave a Reply