Ar alus skārdenes fotokameru uzņemta bilde tapa astoņus gadus – Ilgākā ekspozīcija vēsturē
Digitālajā laikmetā fototehnika attīstās strauji, ik gadu ražotāji nāk klajā ar sensoriem, kas piedāvā gan lielāku izšķirtspēju, gan gaismas jutību, gan mazāku “trokšņu” un nevēlamo artefaktu līmeni. To, cik strauji attīstās šīs tehnoloģijas, varam labi novērot, kaut vai salīdzinot attēlu kvalitāti bildēm, kuras paši esam uzņēmuši ar savu pirmo viedtālruni un katru no nākamajiem modeļiem. Taču šajā rakstā aizraujošs gadījums, kur galvenajā lomā ir viena no primitīvākajām fotogrāfijas metodēm – tā dēvētā “pinhole” kamera.
airumam gan mūsdienu digitālo, gan arī savulaik filmiņu fotoaparātu vienojošais elements – tiem nepieciešams objektīvs ar dažādu lēcu kombināciju tajā. Maināms vai kamerā integrēts, bet tomēr objektīvs. Savukārt “pinhole” fotokameru gadījumā nekādas lēcas nav vajadzīgas. Attēlu uz filmiņas (vai sensora – entuziasti mēdz konstruēt arī digitālās “pinhole” kameras vai vienkārši iestrādā caurumiņu digitālo kameru vāciņos) projicē gaisma, kas pilnībā noslēgtā un necaurspīdīgā kastē ieplūst pa vienu vienīgu mazu caurumiņu kastes skaldnē, kas ir pretī filmiņai vai ekrānam. Tas ir tieši tik vienkārši, ka “pinhole” fotokameru mājās vari izveidot pats. Lūk, te labs izklāsts par tās darbības principiem un padomi, kā tādu uztaisīt.
Viena no “pinhole” kameru raksturiezīmēm – nepieciešams ļoti ilgs ekspozīcijas laiks, jo saņemtās gaismas daudzums, saprotams, ir niecīgs, tāpēc dinamiskas ainas un kustīgus objektus ar šādu paņēmienu īsti nevarēs notvert.
Tieši šādā tehnikā attēlu iemūžināt bija nolēmusi Regīna Valkenborga 2012. gadā, kad studēja mākslu Hertfordšīras Universitātes maģistrantūrā.
“Regīnai interesēja, kā uzņemt attēlus, neizmantojot modernās tehnoloģijas,” klāstīts universitātes paziņojumā medijiem. Regīna “pinhole” kameru izveidoja no alus skārdenes un ievietoja tajā fotopapīru. Skārdenes kamera tika piestiprināta pie viena no Herfordšīras universitātes observatorijas teleskopiem, kas acīmredzami netika izmantots citām vajadzībām.
Regīna par savu projektu nedaudz piemirsa… veselus astoņus gadus, līdz skārdenes kameru no teleskopa noņēma Deivids Kempbels, viens no observatorijas tehniķiem.
Rezultāts ir fotogrāfija, kas tapusi astoņus gadus. Tajā iemūžinātās līnijas ir saules diska virzība pāri horizontam, veidojot gaismas arkas. Kopumā 2953 arkas jeb 2953 dienaktis.
“Tā ir patiešām veiksme, ka ietaise tik ilgi bija atstāta neaiztikta, un ka Deivids to saglabāja pēc visiem šiem gadiem. Es šo fotogrāfijas metodi jau iepriekš observatorijā biju dažas reizes izmēģinājusi, bet attēlus bieži sagandēja mitrums, kas sabojāja fotopapīru. Nebiju iecerējusi veikt tik ilgu ekspozīciju,” atzina kameras uzstādītāja Regīna un nopriecājās: “Man par pārsteigumu, šoreiz fotopapīrs nebija sabojāts. Šī varētu būt viena no ilgākajām, ja ne pati ilgākā ekspozīcija vēsturē.”
Līdz šim ilgākā ekspozīcija bija mākslinieka Maikla Veslija kontā, kura viens no attēliem tapa četrus gadus.
