Reiz Zeme “aprija” Marsa izmēra planētu, liekot pamatus dzīvībai

Reiz Zeme “aprija” Marsa izmēra planētu, liekot pamatus dzīvībai
Zināms, ka senas planētu sadursmes rezultātā reiz veidojās Zemes dabiskais pavadonis Mēness, tomēr tagad zinātnieki noskaidrojuši, ka, iespējams, šī sadursme arī sniedza visas nepieciešamās dzīvības sastāvdaļas uz mūsu planētas.

Jaunajā pētījumā, kas publicēts zinātniskajā žurnālā “Science Advances”, zinātnieki spriež par to, ka šī sadursme bija daudz nozīmīgāka, nekā uzskatīts iepriekš. Proti, sadursmes rezultātā uz mūsu planētas, iespējams, nonāca ogleklis, slāpeklis un sērs – vielas, kas nepieciešamas, lai varētu veidoties dzīvība.

Pirms aptuveni 4,4 miljardiem gadu Zeme bija nedaudz līdzīga mūsdienu Marsam. Tai bija kodols un mantija, tomēr tās iekšienē bija ļoti maz tādu elementu kā slāpeklis, ogleklis un sērs.

Zināms, ka tie elementi, kas atrodas ārpus kodola, var sajaukties viens ar otru, tomēr tie nekad nevar saskarties ar elementiem, kas atrodas kodolā. Lai arī daži no vitāli svarīgajiem elementiem jau atradās kodolā, tie nespēja nokļūt planētas ārējos slāņos, pirms notika sadursme.

Lai arī viena teorija vēsta, ka gaistošie elementi uz Zemes nonāca ar meteorītiem, tomēr zinātnieki nolēma pārbaudīt arī citu teoriju, proti, vajadzīgos elementus uz Zemi atnesa cita planēta.

“Ir skaidrs, ka Zeme varēja sadurties ar dažādām planētām, tāpēc pastāv iespēja, ka tieši šāda sadursme kļuva par dzīvības priekšnosacījumu,” izdevumam “Live Science” teica pētījuma autors.

Ja šāda sadursme notika, tad, iespējams, savienojās divu dažādu planētu kodoli un mantijas.

Lai noskaidrotu, vai tā ir taisnība, zinātnieki laboratorijā, īpašos apstākļos radīja ļoti augstu temperatūru un augsta spiediena apstākļus, kādos var veidoties planētas kodols. Grafīta kapsulās zinātnieki sajauca metālisku pulveri, kas reprezentē kodolu un satur elementus, kuri piesaistīti slāpeklim, ar dažādām silikāta pulvera proporcijām, kas satur silīcija un skābekļa mikstūru un reprezentē planētas mantiju.

Mainot temperatūru, spiedienu un sēra proporcijas, zinātnieku komanda izveidoja dažādus scenārijus tam, kā šie elementi varēja no kodola nonākt hipotētiskās planētas virsējos slāņos.

Atklājās, ka augstā slāpekļa un sēra koncentrācijā ogleklis slikti savienojas ar dzelzi, savukārt slāpeklis ar dzelzi savienojas labi pat tad, kad sēra koncentrācija ir augsta.

“Tātad, lai slāpeklis varētu būt klātesošs arī planētas virsējos slāņos, jābūt arī ļoti augstai sēra koncentrācijai,” teica pētnieki.

Vēlāk zinātnieki šos iespējamos scenārijus pārveidoja par simulāciju, iekļaujot tajā arī informāciju par to, cik dažādi mēdz uzvesties gaistošie elementi, kā arī sēra, oglekļa un slāpekļa daudzumu mūsdienu Zemes ārējos slāņos.

Pēc tam, kad bija veikts vairāk nekā viens miljards simulāciju, zinātnieki atklāja, ka viens scenārijs ir ļoti ticams. Tas, ka Zeme sadūrās ar Marsa izmēra planētu, kuras kodols saturēja 25 līdz 30 procentus sēra.

 

Avots: advances.sciencemag.org